Autors: admin

Skolotāju algai ir jābūt virs vidējās algas Latvijā, piektdien, tiekoties ar Kurzemes reģiona skolu pārstāvjiem, sacīja Ministru prezidente Laimdota Straujuma.

Divās nedēļās, kopš uzsākts projekts “Privātskolotāji” ar mērķi noskaidrot, cik vecāki piemaksā par savu bērnu izglītību, anketas aizpildījuši 200 respondentu.

Kā galvenos iemeslus privātskolotāju algošanai vecāki min nepietiekamu mācību vielas izskaidrošanu skolās, sekmju uzlabošanu, sliktu mācību kvalitāti, gatavošanos eksāmeniem un papildu zināšanu ieguvi.

Vislielākais pieprasījums ir pēc matemātikas privātstundām, jo no 187 vecāku atbildēm 45% maksā tieši par šīm privātstundām. Pēc tam seko svešvalodas (21%), tad latviešu valoda, fizika un ķīmija.

Vidējā cena par stundu variē no 7.26 eiro par svešvalodu privātstundām līdz pat 9.40 eiro, kas ir vidējā cena stundā par ķīmijas privātstundu.

Privātskolotājus visvairāk algo turīgi vecāki. No visiem vecākiem, kas aizpildījuši anketas, visvairāk privātskolotājus algo ģimenes, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir virs 300 eiro mēnesī. Lielākajai daļai šo vecāku ir augstākā izglītība.

“Privātskolotāju” kartē savāktie dati rāda, ka papildu palīdzību mācībās saviem bērniem meklējuši arī vecāki ar vidējo izglītību (12%) un pamatizglītību (1%), taču lielākā daļa šo vecāku arī ir turīgi – viņu ienākumi ir virs 300 eiro uz ģimenes locekli.

Salīdzinot vidējos izdevumus mēnesī starp privātstundām un ārpusskolas aktivitātēm, jāsecina, ka vidēji mēnesī vecāki iztērē nedaudz vairāk par privātstundām, attiecīgi 60.13 eiro, savukārt par ārpusskolas aktivitātēm (dejošana, dziedāšana, sports) 49.70 eiro.

Salīdzinot Rīgu ar lielākajām Latvijas pilsētām (Daugavpili, Liepāju, Jelgavu, Jūrmalu, Ventspili, Rēzekni, Ogri, Valmieru un Jēkabpili) un pārējām Latvijas apdzīvotajām vietām, rezultātos ir vērojamas atšķirības.

Rīgā vecāki visvairāk tērē savu bērnu izglītībai, attiecīgi privātstundām – 75.98 eiro un ārpusskolas aktivitātēm 60.11 eiro.

Līdzīgi ir lielākajās Latvijas pilsētās – vidēji privātstundām 48.79 eiro un ārpusskolas aktivitātēm 35.03 eiro mēnesī.

Pārējās Latvijas apdzīvotajās teritorijās šie tēriņi ir krietni vien mazāki: privātstundām tērē vidēji 39.02 eiro un ārpusskolas aktivitātēm līdzīgi – 38.34 eiro mēnesī.

Rīgā ir lielāki izdevumi par vienu privātstundu, jo arī cena vidēji ir augstāka – 10.34 eiro par stundu, kamēr pārējā Latvijā tā ir 6.48 eiro lielajās pilsētās un 6.30 pārējā teritorijā.

Neatkarīgi no pilsētas, sadalījums starp mācību priekšmetiem saglabājas līdzīgs: visvairāk tiek algoti matemātikas privātskolotāji un otrajā vietā svešvalodu privātskolotāji.

Savukārt atšķirības var redzēt tieši ienākumu sadalē starp aptaujātajiem: Rīgā 79% aptaujāto ienākumi ir virs 300 eiro vienam ģimenes loceklim, savukārt pārējā Latvijā virs 300 eiro pelna aptuveni puse no aptaujātajiem. Rīgā ir arī vairāk vecāku, kuriem ir augstākā izglītība, attiecīgi 91%, savukārt pārējā Latvijā ap 82%.

Projektu veic pētījumu centrs Re:Baltica.

Liepājas pašvaldība tāpat kā līdz šim turpinās maksāt par bērniem arī privātajos bērnudārzos, neskatoties uz to, ka valdība akceptējusi valsts finansiālā atbalsta pārtraukšanu privātajiem bērnudārziem un auklēm.

Savukārt attiecībā uz sertificētu privāto aukļu pakalpojumu pašvaldības deputātiem būs jālemj, kā saglabāt esošo atbalstu bērnu vecākiem, informēja Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Ludmila Molčanova.

Liepājas pašvaldība bija viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kas sāka īstenot principu «Nauda seko bērnam» un turpina to darīt arī pašlaik, norādīja Molčanova. Jau vairāk nekā sešus gadus, pirms vēl valsts sāka sniegt savu atbalstu, Liepājas pašvaldība maksāja par bērniem arī privātajos bērnudārzos.

Kā pastāstīja Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja, Liepājas pašvaldība par katru bērnu privātajā bērnudārzā maksā tieši tik, cik ir bērna uzturēšanās faktiskās izmaksas pašvaldības bērnudārzā, – vidēji 132,24 eiro mēnesī. Tā kā valsts noteiktās pirmsskolas izglītības programmas izmaksas privātajai izglītības iestādei un arī sertificētām auklēm pašlaik ir 185 eiro, tā arī sedz šo starpību par bērniem privātajos bērnudārzos.

«Arī turpmāk mēs maksāsim par bērniem privātajos bērnudārzos tāpat kā līdz šim, jo uzskatām, ka šai summai jābūt solidārai ar pašvaldības bērnudārziem. Tā ir vecāku izvēle – sūtīt savus bērnus pašvaldības vai privātajā bērnudārzā, kur bērna uzturēšanas izmaksas ir augstākas,» uzsver Molčanova.

Savukārt par sertificētu privāto aukļu pakalpojumu valsts līdz šim maksāja 142 eiro. Liepājas pašvaldība ir viena no tām pašvaldībām, kas papildus valsts līdzfinansējumam piemaksā arī savu daļu – 43 eiro. «Ja valsts finansējuma vairs nebūs, pašvaldības deputātiem būs jālemj, kā saglabāt esošo atbalstu bērnu vecākiem, kuru mazuļiem vēl nav vietas pašvaldības bērnudārzos un kuri izvēlējušies sertificētas aukles pakalpojumus,» piebilda Molčanova.

Liepājā darbojas trīs privātās pirmsskolas izglītības iestādes – privātsākumskola «Varavīksne», bērnudārzs «Saulstariņš» un «Sirsniņskola». Liepājā ir arī ap 60 sertificētas auklītes, kuru pakalpojumus izmanto aptuveni 90 bērnu vecāki.

Šogad septembrī Liepājas pašvaldības bērnudārzos no jauna uzņemti 895 bērni, kas ir lielākais uzņemto audzēkņu skaits pēdējo trīs gadu laikā. Rinda uz bērnudārzu ir samazinājusies par aptuveni simt bērniem, salīdzinot ar pērnā gada septembri. Rindas samazināšanos veicinājusi arī pagājušā gada nogalē Karostā pabeigtā bērnudārza «Pienenīte» renovācija un jaunas piebūves būvniecība, jo bērnudārzs var uzņemt vairāk bērnu.

Pašlaik rindā uz pašvaldības bērnudārziem vēl gaida ap 1400 bērnu, no kuriem vairums ir vecumā līdz pusotram gadam un uz bērnudārzu vēl nevar doties. Pašlaik vietu pirmsskolas izglītības iestādēs reāli vēl nepietiek ap 200 mazo liepājnieku. Vietu piešķiršana bērnudārzos turpināsies arī visa mācību gada laikā, jo ir bērnu vecāki, kuri atsakās no vietas bērnudārzā, pārceļas uz dzīvi ārzemēs, maina vienu bērnudārzu uz citu u.tml.

Kā ziņots, valdība vakar atbalstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) priekšlikumu no nākamā gada pārtraukt valsts finansējuma piešķiršanu gadījumos, ja bērnam netiek nodrošināta vieta pašvaldības bērnudārzā, nododot šīs rūpes pašvaldību ziņā.

Latvija, pēc Eiropas Komisijas un Eiropas Statistikas pārvaldes vērtējuma, ir viena no tām valstīm, kur ir ļoti izteikta segregācija pēc izglītības līmeņa, intervijā norāda Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš. Pēc viņa domām, ja vecākiem nav augstākās izglītības, varbūtība, ka arī viņu bērni paliks bez augstākās izglītības, ir ļoti liela.

Noteicošais faktors ne vienmēr ir ģimenes materiālais stāvoklis. Tāda situācija ir vērojama arī, piemēram, Vācijā, bet tur segregāciju izglītības jomā, iespējams, nosaka lielā turku kopiena. Bet, ja segregācija izglītības jomā ir attīstījusies Latvijā, pēc rektora domām, tā ir liela problēma, un valstij vajadzētu vairāk rūpēties, lai talantīgi bērni no mazturīgām un mazāk izglītotām ģimenēm varētu mācīties augstskolās. Jāņem arī vērā, ka gandrīz pusei studentu pašiem nākas pilnā apjomā segt savu mācību maksu.

Rektors ir pārliecināts, ka Latvijā pavisam noteikti ir iespēja iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību. Protams, visas Latvijas augstskolas nav liekamas vienā katlā, jo to līmenis ir dažāds. Tomēr labākajās pašmāju augstskolās, pēc Auziņa pārliecības, var iegūt absolūti konkurētspējīgu izglītību.

LU ir liels fonds, kas piešķir apmēram 300 stipendijas gadā. Lielā mērā tās ir mecenātu stipendijas. Piešķirot valsts stipendijas, studenta sociālais stāvoklis netiek ņemts vērā, svarīgas ir tikai viņa sekmes un akadēmiskie sasniegumi. Tādu striktu prasību aizstāv arī Latvijas Studentu apvienība. LU mecenātu stipendijas arī tiek piešķirtas par labām sekmēm mācībās, bet nopietns kritērijs ir arī studenta sociālais stāvoklis.

Lai palīdzētu mazturīgiem «atraitnes dēliem» tikt pie augstākās izglītības, LU ir ieviesta budžeta vietu rotācija, to sadalījums tiek pārskatīts reizi gadā, kad visi studenti tiek no jauna saranžēti pēc sekmēm. Uzcītīgākie no tiem, kas studiju sākumā uzrādīja vājāku sagatavotību, var iegūt budžeta vietu, bet slinkākie ir spiesti turpmāk mācīties par saviem līdzekļiem.

LU rektors apgalvo, ka reflektanta zināšanu līmenis nav izšķirošs faktors, svarīgāka ir jaunā cilvēka motivācija studēt. Ja jaunietis nebija apguvis kādu fizikas likumu vai izlasījis kādu obligātās literatūras grāmatu, mēs augstskolā šos robus viņa zināšanās varam aizpildīt. Bet tikai ar vienu noteikumu – ja studentam ir vēlme to darīt. Pretējā gadījumā profesors auditorijas priekšā var kaut vai «uz ausīm stāvēt». Ja studentam nebūs motivācijas mācīties, nekādu vērā liekamu rezultātu nebūs. Studiju laikā LU «atsijājas» apmēram 20 līdz 30% studentu.

Iemesli studiju pārtraukšanai ir dažādi. Galvenais iemesls ir tas, ka students agrāk vai vēlāk saprot, ka nav izvēlējies īsto specialitāti, ka tā viņu neinteresē. LU veido mentoru sistēmu, kuri seko, kāpēc jaunieši zaudē interesi par studijām, cenšas laikus to pamanīt un palīdzēt jauniešiem.

Latvijas Universitāšu asociācija 2011.gadā veica pētījumu, kas liecina, ka bakalaura studijas atmaksājas 12 līdz 13 gados. To nosaka augstās kopējās studiju izmaksas un nelielā atšķirība starp bakalauru absolventu atalgojumu un vidējās izglītības absolventu atalgojumu. Pētījumā secināts, ka sākotnēji absolventiem ar bakalaura grādu darba algas līmenis nav daudz lielāks par vidusskolas absolventu ienākumiem, taču katrs nākamais gads darba tirgū palielina bakalaura grāda ieguvēja ienākuma līmeni. Pētījuma autori norāda, ka darba tirgū tiek novērtēts iegūtās izglītības līmenis galvenokārt kopā ar profesionālo pieredzi. Bakalaura grāds ir priekšnoteikums izglītības turpināšanai augstākā līmeņa studijās, kas savukārt atmaksājas divos līdz trīs gados.

Pētījuma autori politikas veidotājiem iesaka sakārtot augstākās izglītības un zinātnes likumus, izveidojot vienotu Augstākās izglītības un zinātnes likumu, tāpat esot jāpabeidz iesāktās reformas augstskolu nekustamo īpašumu atsavināšanas jomā, veicot Augstskolu likumam atbilstošus labojumus arī Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā, jo tas dotu iespēju universitātēm plānot to infrastruktūras attīstību.

Tāpat pētījuma autori norāda, ka jāļauj brīvāk studiju procesā izmantot ES valodas, neierobežojot to lietošanu vietējiem studentiem un mācībspēkiem. Savukārt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei būtu jāpalielina līdz ES valstu vidējam procentam no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijā augstākajai izglītībai tiek atvēlēts mazāk par 0,5% no IKP, vidēji Eiropā – 1,2%, Skandināvijā – 1,5% no IKP.

LU absolventu vidū ir maz tādu, kuriem ir grūtības atrast darbu, apgalvo rektors. «Es vienmēr uzsveru saviem studentiem: ja jums būs laba izglītība, varbūtība, ka strādāsiet interesantu darbu, ir liela, ja nebūs, strādāsiet mehānisku, mazāk interesantu un radošu darbu,» saka Auziņš.

Sieviešu īpatsvars Latvijas izglītības sistēmā ir lielākais visās Starptautiskā mācību vides pētījuma (TALIS) dalībvalstīs, liecina pētījuma rezultāti.

Šodien notikušajā pētījuma rezultātu prezentācijā atklāts, ka sieviešu īpatsvars Latvijas izglītības iestādēs ir 89%, kas ir teju par 20% augstāks nekā vidēji TALIS dalībvalstīs. Pētījuma dati liecina, ka vienīgi Bulgārijā, Igaunijā un Slovākijā sieviešu īpatsvars izglītības iestādēs pārsniedz 80%.

Veidojot tipiskā pedagoga portretu, noskaidrots, ka skolotāja vidējais vecums Latvijā ir 47 gadi. 11% pedagogu sasnieguši 60 gadu vecumu, turklāt jauno pedagogu, kuru vecums būtu līdz 29 gadiem, Latvijā ir vien 5%. Šie rādītāji ir augstāki nekā pētījumā iegūtie vidējie dati par visām dalībvalstīm.

Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (V) sacīja, ka «mums nevajadzētu justies vainīgiem par izglītības dzimuma un vecuma struktūru», uzsverot, ka nepieciešamas reālas darbības pedagogu kvalifikācijas pilnveidei, kā arī absolventu piesaistīšanai darbam skolās.

Pētījumā secināts, ka Latvijā tikai viens no 10 skolotājiem strādā skolā, kurai nav jākonkurē ar citām skolām par skolēniem – TALIS vidējais rādītājs šim kritērijam ir divas reizes lielāks. Konkurences apstākļos strādā 79% skolotāju. Igaunijā šādā situācijā atrodas 63%, bet Somijā – 50% pedagogu.

Rezultāti liecina, ka Latvija ir viena no piecām TALIS dalībvalstīm, kur vidējais skolēnu skaits 5.-9.klašu grupā ir mazāks par 300. Latvijā vidēji klasē mācās 18 skolēni. Tik pat skolēnu vienā klasē ir arī Somijā.

Pētījumā piedalījās aptuveni 106 000 skolotāju, kuri pārstāvēja vairāk nekā 30 TALIS dalībvalstis. Aptauju aizpildīja 2291 skolotājs un 110 direktori no 116 Latvijas skolām.

TALIS vāc starptautiski salīdzināmus datus par mācību vidi un skolotāju darba apstākļiem skolās visā pasaulē. Tā pētījuma mērķis ir sniegt ticamu, laicīgu un salīdzināmu informāciju no skolu praktiķu perspektīvas, lai palīdzētu valstīm pārskatīt un formulēt politiskos lēmumus kvalitatīvas skolotāju profesijas attīstībai. Starptautiskā analīze sniedz TALIS dalībvalstīm iespēju identificēt citas valstis, kas saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, un mācīties no citu politiskajām pieejām.

Profesionālo vidējo izglītību izvēlas arvien vairāk skolēnu. Pēdējo piecu gadu laikā šādu skolēnu īpatsvars, salīdzinot ar vispārējās vidējās izglītības iestāžu audzēkņiem, kāpis par gandrīz 4%, liecina aģentūras LETA veiktie aprēķini.

Pagājušajā mācību gadā no visiem vidusskolas izglītību iegūstošajiem audzēkņiem, kuru skaits bija sasniedzis 66 549 skolēnus, gandrīz ceturtdaļa jeb 39,77% mācījās kādā no profesionālās izglītības iestādēm. Pirms pieciem gadiem šādu skolēnu īpatsvars bijis 36,13%.

Demogrāfiskā bedre un emigrācijas viļņi pēdējo piecu gadu laikā kopējo vidusskolas izglītību iegūstošo skaitu samazinājis par 28 132 cilvēkiem. Arī profesionālās izglītības iestādēs skolēnu kopējais skaits gadu gaitā sarucis par 7742 cilvēkiem. Tomēr šis skaitlis samazinās ne tik strauji kā vispārējo vidējo izglītību iegūstošo skaits.

Lai gan pieteikšanās mācībām profesionālās vidējās izglītības iestādēs vēl turpinās, vairāku profesionālās izglītības iestāžu pārstāvji atzina, ka klases nokomplektēt izdosies. Turklāt vairākās mācību programmās uz vienu mācību vietu veidojas konkursi.

Ventspils Tehnikuma direktora vietniece Antra Gārbena stāstīja, ka jau pašlaik uzņemti vairāk nekā 262 audzēkņi, un sagaidāms, ka pieteikties gribētāji vēl būs. Gārbena norādīja, ka Ventspils Tehnikumam izdosies nokomplektēt klases.

Par klašu komplektāciju neraizējas arī Rīgas Valsts tehnikums. Ilgvars Forands atzinīgi vērtēja pieaugošo interesi par profesionālo izglītību, kas rezultējas audzēkņu pieplūdumā.

Abu tehnikumu pārstāvji norādīja, ka profesionālās izglītības prestižs skolēnu vidū kāpj un tas ir viens no iemesliem, kāpēc arvien vairāk pamatskolas absolventu izvēlas mācības profesionālās izglītības iestādēs.

Par būtisku intereses radītāju tiek saukta arī duālās izglītības ieviešana mācību procesā. Tāpat to sekmē arī tehnikumu renovācija, mācību vides labiekārtošana un pašu izglītības iestāžu mērķtiecīgs darbs mācību kvalitātes uzlabošanā.

Gārbena atzinīgi vērtēja to, ka ar katru gadu kāpj arī skolēnu zināšanu līmenis un arvien vairāk absolventu savas mācību gaitas izvēlas turpināt arī kādā no augstskolām. «Audzēkņi saprot, ka profesionālā izglītība palīdz vieglāk apgūt augstskolu programmu,» skolēnu motivāciju un zināšanas vērtēja Forands.

Tomēr Austrumlatgales profesionālās vidusskolas direktore Benita Virbule atzina, ka problēmas ar audzēkņu skaitu pastāv. Virbule norādīja, ka audzēkņu skaita samazinājums ir Latgalei raksturīga problēma, kas ar gadiem pastiprinās.

Viņa neprognozē, ka situācija Latgalē varētu uzlaboties, jo lauku reģionos iedzīvotāju paliek arvien mazāk. Turklāt tieši vietējo reģionu iedzīvotāji veido lielāko daļu Austrumlatgales profesionālās vidusskolas audzēkņu skaita.

Profesionālās izglītības prestiža pieaugumu Latgalē pagaidām nejūt, skaidroja Virbule. Tomēr viņa cer, ka pēc skolas renovācijas un duālo mācību ieviešanas, par kurām notiek pārrunas, situācija varētu uzlaboties.

Laikraksts «Diena» vēstīja, ka problēmas aizpildīt skolas solus pastāv vairākām reģionālajām profesionālās izglītības iestādēm.

Kā skaidroja Forands, šādās situācijās lietderīgi domāt par izglītības iestāžu konsolidāciju. Mazajām skolām apvienojoties vai nokļūstot kādas lielākas profesionālās skolas paspārnē, palielinās iespēja pretendēt uz finansējuma piesaisti, kā arī dalību projektos, kas veicina mācību vides uzlabošanu, piesaistot vairāk skolēnu.

Demogrāfijas rādītāji liecina, ka bērnu skaita pieaugums nav gaidāms, kas norāda uz vēl krasāku skolēnu skaita samazinājumu gan vispārizglītojošās, gan profesionālajās izglītības iestādēs.

Apstākļos, kad iedzīvotāju maksātspēja ir zema, bet izdevumi ir augsti, augstākā izglītība Latvijā vienmēr ir bijusi uzņēmējdarbības nozare ar zemu rentabilitāti, turklāt dažu gadu laikā tās ienesīgums ir vēl vairāk samazinājies, norādīja Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) profesors Valērijs Ņikiforovs.

Viņš paskaidroja, ka apgaismojums, apkure, iekārtas un akadēmiskā personāla darbs Latvijā izmaksā visai dārgi.

2006.gadā Latvija ierindojās otrajā vietā aiz Kanādas studentu īpatsvara ziņā – 5,81% Latvijas iedzīvotāju studēja augstskolās. To varētu uzskatīt par perspektīvām bagātu tendenci, taču pašlaik situācija ir kardināli mainījusies – kopējais studentu skaits un īpatsvars ir krasi samazinājies, uzsvēra profesors.

Ņikiforovs norādīja, ka pastāv divi izglītības finansējuma veidi – iekasēt no iedzīvotājiem nodokļus un tad piešķirt šo budžetu augstskolu finansējumam, nodrošinot bezmaksas izglītību augstskolās, vai arī mudināt cilvēkus patstāvīgi apmaksāt savas mācības – un principiālas atšķirības šajā ziņā nav.

Savukārt netaisnība slēpjas citā aspektā, norādīja speciālists. «Privātajām augstskolām arī ir tiesības piedāvāt valsts apmaksātas budžeta vietas, taču, tā kā valstij ir savas augstskolas, kurām trūkst līdzekļu, neviena privātā Latvijas augstskola no valsts budžeta nav saņēmusi ne latu. Tad kādēļ vieniem ir iespēja iegūt augstāko izglītību par valsts budžeta naudu, bet citiem tādas iespējas nav? Un tie, kuri iegūst iespēju mācīties par brīvu, mācās par citu nodokļu maksātāju līdzekļiem,» nobažījies Ņikiforovs.

Profesora vadītā augstskola «pagaidām necieš zaudējumus», un tas galvenokārt ir skaidrojams ar efektīvāku menedžmentu un ātrāku reakciju uz tirgus vajadzībām. «Taču mums nākas daudz strādāt [lai to nodrošinātu], un mēs ar skaudību skatāmies uz tiem, kuri saņem līdzekļus no budžeta,» uzsvēra BSA pārstāvis.

Kvalitatīva izglītība nav iespējama bez kvalitatīviem pedagogiem, kuri ir sociāli nodrošināti, priekšvēlēšanu debatēs ar lielāko politisko partiju pārstāvjiem norādīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško.

Stāstot par problēmām izglītības jomā, viņa akcentēja svarīgāko, proti, sociālo dialogu, jo tas nenotiek, lai gan partijas pirms vēlēšanām sola, ka tāds notiks. Viņa norādīja, ka daudzi normatīvie akti tiek pieņemti steigā, nekonsultējoties ar sociālajiem partneriem. Īpaši sāpīga sadarbība esot ar pašvaldībām, uz kuru aicina arī partijas. Kā norādīja Mikiško, ar tām dialoga neesot.

Mikiško norādīja, ka politiskās partijas runā par pelēko nodokļu zonu, kurā varētu iegūt līdzekļus valstij svarīgām jomām, tostarp izglītībai, tomēr faktiski rīcība nenotiek. «Ja Valsts kontrole atklātu nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu, tad šī summa būtu jāieskaita izglītības un zinātnes budžetā,» savu risinājumu piedāvāja LIZDA priekšsēdētāja, tādējādi norādot uz konkrētu priekšlikumu nepieciešamību.

Skolotāji diskusijas laikā uzsvēra, ka skolās ir nepietiekamas slodzes un viena likme tiek dalīta, lai saglabātu skolā strādājošo pedagogu darbu. Diskusijās tika uzsvērta arī jauno pedagogu nepieciešamība, kā arī problēma, ka jaunieši izvēlas pamest Latviju, jo nav motivēti strādāt skolās. Kāda skolotāja no Liepājas uzsvēra, ka uz ārzemēm aizbrauc pat jaunieši, kuri jau gandrīz pabeiguši studijas Latvijā.

Zinātnieki diskusijā bija sašutuši par to, ka viņu intereses tiek atstātas malā. Tika norādīts, ka arī zinātnē ir nepieciešams algu palielinājums, jo daļai zinātnieku netiek nodrošinātas pat minimālās algas. Kāda zinātnē strādājošā norādīja, ka, lai gan pret zinātniekiem ir ļoti augstas prasības, algas netiek garantētas. Zinātnieki, pēc viņas teiktā, vēlētos, lai viņiem nav jāstrādā desmit darbos, jo no tā cieš arī darba kvalitāte.

Ivars Godmanis («Vienoti Latvijai») prezentēja iespēju skolotājiem pārprofilēties, lai iegūtu pilnu darba slodzi. Kā norādīja politiķis, skolotāji ir vajadzīgi pirmsskolas un profesionālajās izglītības iestādēs, tāpēc tiem, kuri vispārējās vidējās izglītības iestādēs nevar iegūt pilnu slodzi, vajadzētu pārprofilēties uz skolām, kur skolotāji ir nepieciešami. Kā alternatīvu izdienas pensijai skolotājiem, kuri ir pirmspensijas vecumā un nevar veikt šo pārprofilēšanos, Godmanis piedāvāja kompensāciju no valsts divu gadu minimālās algas apmērā, kas būtu aptuveni 16 000 eiro.

Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» plāno naudu skolotāju algām meklēt valsts budžetā, arī mainot nodokļu politiku. Lai iegūtu finansējumu pedagogu algām, ir nepieciešamas celt ienākuma nodokli tiem, kuriem ir augsti ienākumi, norādīja Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK). Viņš paskaidroja, ka cilvēkiem ar ienākumiem 3000 līdz 6000 eiro vajadzētu maksāt 35%, bet virs 6000 eiro – 40% ienākuma nodokli. «Nodokļi ir jāceļ, citādi finansējuma nebūs,» norādīja Jansons.

Jānis Vucāns (ZZS) diskusijā uzsvēra, ka Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu sadarboties ar citām ministrijām, piemēram, Ekonomikas ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, motivācijas programmas veidošanā jauniešiem, lai tie kļūtu par skolotājiem.

Inga Vanaga (Latvijas Reģionu apvienība) diskusijas laikā norādīja, ka pašlaik valsts nepilda normatīvajos aktos rakstīto par pedagogu samaksu visos izglītības līmeņos. «Tas ir tiesiskais nihilisms, ka valdība vēlas, lai skolotāji rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, bet paši tos pārkāpj,» uzsvēra Vanaga. Kā vienu no iespējām piesaistīt papildu finansējumu ne tikai augstskolām, bet arī profesionālajām un vispārējās izglītības iestādēm viņa ierosināja pieaugušo tālākizglītības kursu nodrošināšanu. Pēc viņas teiktā, pašlaik daudzās privātajās institūcijās pieaugušo izglītības kursi ir nekvalitatīvi.

Liene Cakare («Latvijas attīstībai») pastāstīja, ka vēlas sasaistīt profesionālo izglītību ar reālo darba vidi, lai jauniešiem uzreiz būtu pieredze. Partija vēlas arī pārskatīt izglītības kvalitāti, tostarp skolotāju noslodzi un saturu, un izvērtēt arī akreditētās augstskolas, nosakot vājākās programmas.

Par skolotāju atalgojumu partiju pārstāvji bija vienisprātis, ka tam vajadzētu svārstīties no 600 līdz 1000 eiro. «No sirds Latvijai» pārstāvis Andris Priekulis uzsvēra, ka algas pedagogiem ir jāpielīdzina vidējām darba algām ar koeficientu 1,2. Tam piekrita arī partiju «Saskaņa» un ZZS pārstāvji. Pret šo priekšlikumu iebilda Ina Druviete (V), norādot, ka pirms desmit gadiem ir bijusi vienošanās, ka skolotāju algas netiks piesaistītas vidējām darba algām. Viņa paskaidroja, ka «Vienotība» plāno pedagogu algu palielināt par 10% gadā, līdz tā sasniedz 1000 eiro.

Partijas «Saskaņa» pārstāvis Ņikita Ņikiforovs norādīja, ka izglītība būtu viena no partijas prioritātēm. Pēc viņa teiktā, tikai tā izglītībai būtu iespējams atrast finansējumu. Politiķis uzskata, ka nepieciešama jaunu likumu rakstīšana, lai nebūtu jāveic arvien jauni grozījumi likumos.

Šodien Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) sadarbībā ar karjeras un izglītības portālu Prakse.lv iepazīstināja ar Latvijas darba devēju ieteiktāko izglītības iestāžu TOPu, kas jau trešo gadu sniedz jauniešiem ieskatu pieprasītākajās profesijās un izglītības iestādēs, kur tās būtu vislabāk apgūt. TOPa mērķis ir veicināt pārdomātu pamatskolu un vidusskolu absolventu tālākās izglītības un karjeras izvēli šovasar, ņemot vērā darba devēju viedokli.

Jau trešo Rīgas Tehniska universitāte (RTU) saglabā pirmo vietu Latvijas darba devēju ieteiktāko izglītības iestāžu TOPā, kurā savu viedokli izteikuši 1381 darba devēji.

Darba devēju ieteiktākās izglītības iestādes:

• 1. Rīgas Tehniskā universitāte
• 2. Latvijas Universitāte
• 3. Biznesa augstskola Turība
• 4. Latvijas Lauksaimniecības universitāte
• 5. Banku augstskola
• 6. Rīgas Stradiņa universitāte
• 7.  Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola
• 8. Stockholm School of Economics in Riga
• 9. Vidzemes Augstskola
• 10. Rīgas Valsts tehnikums

Darba devēju ieteiktākās studiju programmas:

1.       Datorsistēmas (profesionālā)

4 gadi (8 semestri)
Bakalaura grāds
Rīgas Tehniskā universitāte

2.       Datorzinātnes

4 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

3.        BSc in Economics and Business

3 gadi
Bakalaura grāds
Stockholm School of Economics in Riga

4.       Finanses

4 gadi vai 5 gadi
Bakalaura grāds
Banku augstskola

5.       Tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu vadība

4 vai 4,3 gadi
Bakalaura grāds
Biznesa augstskola Turība

6.       Uzņēmējdarbības vadīšana

4 gadi vai 5 gadi
Bakalaura grāds
Banku augstskola

7.       Grāmatvedība, analīze un audits

4 vai 4,5 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

8.        Uzņēmējdarbības vadība

4 vai 4,3 gadi|
Bakalaura grāds
Biznesa augstskola Turība

9.       Komunikācijas zinātne

3 vai 3,6 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

10. Būvniecība

4.5 gadi (9 semestri)
Bakalaura grāds
Rīgas Tehniskā universitāte

Liepājas pilsētas pašvaldības iestāde «Kultūras pārvalde» ir izveidojusi atvērtu sadarbības platformu Radošo industriju klasteris, kura mērķis ir apvienot komersantus, pētniecības un izglītības iestādes, kultūras iestādes, lai veicinātu radošas Liepājas attīstību, pilsētas informācijas portālu Liepaja24.lv informēja LPPI «Kultūras pārvalde» attīstības projektu vadītāja Agita Auza.

Radošo industriju klasteris apvieno vienā sfērā strādājošos – uzņēmējus, pētniecības un izglītības iestādes, dažādus kultūras pakalpojumu sniedzējus un individuālas iniciatīvas, kas veicina radošo industriju attīstību.

«Radošās industrijas ir viens no Eiropas izaugsmes stūrakmeņiem un atslēga turpmākā ekonomikas attīstībā,» skaidro Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens. «Liepāja ir izcili piemērota vieta radošo industriju attīstībai. Pilsētā strādā daudzi uzņēmumi dizainā, reklāmā, modes industrijā, arhitektūrā, amatniecībā, mūzikā un vizuālā mākslā. Liepājā ir izglītības un pētniecības institūcijas, kas nodrošina radošu un intelektuālu pamatu radošuma attīstībai. Dažādi sadarbības tīkli un puduri ir viens no priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu radošas pilsētas attīstību,» klastera nepieciešamību uzsver Juris Jirgens.

Radošo industriju klastera tuvākās aktivitātes ir saistītas ar papildus finansējuma piesaisti, kompetenču paaugstināšanas aktivitātēm un starptautiskas mobilitātes veicināšanu ar uzdevumu nodrošināt zināšanu un pieredzes apmaiņu, resursu mērķtiecīgu izmantošanu, inovāciju ieviešanu radošajās industrijās un arī eksporta palielināšanu nākotnē.