Apstākļos, kad iedzīvotāju maksātspēja ir zema, bet izdevumi ir augsti, augstākā izglītība Latvijā vienmēr ir bijusi uzņēmējdarbības nozare ar zemu rentabilitāti, turklāt dažu gadu laikā tās ienesīgums ir vēl vairāk samazinājies, norādīja Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) profesors Valērijs Ņikiforovs.
Viņš paskaidroja, ka apgaismojums, apkure, iekārtas un akadēmiskā personāla darbs Latvijā izmaksā visai dārgi.
2006.gadā Latvija ierindojās otrajā vietā aiz Kanādas studentu īpatsvara ziņā – 5,81% Latvijas iedzīvotāju studēja augstskolās. To varētu uzskatīt par perspektīvām bagātu tendenci, taču pašlaik situācija ir kardināli mainījusies – kopējais studentu skaits un īpatsvars ir krasi samazinājies, uzsvēra profesors.
Ņikiforovs norādīja, ka pastāv divi izglītības finansējuma veidi – iekasēt no iedzīvotājiem nodokļus un tad piešķirt šo budžetu augstskolu finansējumam, nodrošinot bezmaksas izglītību augstskolās, vai arī mudināt cilvēkus patstāvīgi apmaksāt savas mācības – un principiālas atšķirības šajā ziņā nav.
Savukārt netaisnība slēpjas citā aspektā, norādīja speciālists. «Privātajām augstskolām arī ir tiesības piedāvāt valsts apmaksātas budžeta vietas, taču, tā kā valstij ir savas augstskolas, kurām trūkst līdzekļu, neviena privātā Latvijas augstskola no valsts budžeta nav saņēmusi ne latu. Tad kādēļ vieniem ir iespēja iegūt augstāko izglītību par valsts budžeta naudu, bet citiem tādas iespējas nav? Un tie, kuri iegūst iespēju mācīties par brīvu, mācās par citu nodokļu maksātāju līdzekļiem,» nobažījies Ņikiforovs.
Profesora vadītā augstskola «pagaidām necieš zaudējumus», un tas galvenokārt ir skaidrojams ar efektīvāku menedžmentu un ātrāku reakciju uz tirgus vajadzībām. «Taču mums nākas daudz strādāt [lai to nodrošinātu], un mēs ar skaudību skatāmies uz tiem, kuri saņem līdzekļus no budžeta,» uzsvēra BSA pārstāvis.