Ķīlis nosauc Latvijas izglītības sistēmas problēmas

Latvijas izglītības sistēmas lielākā problēma ir desmitiem reižu atšķirīgais finansējums viena skolēna izglītošanai valsts teritorijā, intervijā  teica Ministru prezidenta Valda Dombrovska (V) jaunveidojamās valdības nominētais izglītības un zinātnes ministrs, sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis.

Viņš teica, ka Latvijas izglītības sistēmā ir dažāda līmeņa problēmas. Tomēr viena no būtiskākajām problēmām Latvijas teritorijas attīstībai ir tā, ka atkarībā no pašvaldību turības līmeņa ir atšķirīgs finansējums, ko tās iegulda izglītības attīstībā. Pašlaik no valsts budžeta mērķdotācijas atbilstoši finansēšanas modelim «nauda seko skolēnam» tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības.

«Ja katram skolēnam sadala pašvaldību atvēlētos uzturēšanas izdevumus, summa, kas dažādās pašvaldībās tiek tērēta, var atšķirties pat desmitiem reižu. Tas nozīmē, ka faktiski pašvaldības viena bērna izglītošanā var ieguldīt no 50 līdz 2000 latu. Šāda situācija nav pieņemama un akceptējama, taču tas nenozīmē, ka tikai izglītības dēļ būtu jāpārdala finansējums no bagātajām par labu nabagajām pašvaldībām. Latvijā ir mantiski dažādas pieejas izglītībai,» sacīja izglītības un zinātnes ministra amata pretendents.

Ķīlis uzsvēra, ka Latvijas izglītības sistēmai nav jābūt tikai mantiski atšķirīgai, bet vajadzētu būt kompensējošai, ņemot vērā ģimeņu dažādos ienākumus. Proti, tai vajadzētu būt dažādai ne tikai pēc pašvaldību turības, bet arī tādai, kas palīdz tām ģimenēm, kurām ir zemāki ienākumi. Visā valstī vajadzētu līdzīgu pieeju izglītības kvalitātei, taču Latvijā tādas nav, jo atšķirīgā pieeja finanšu resursiem neļauj to ieviest dzīvē.

«Mums ir maz cilvēku, un viņu paliek arvien mazāk, tas ir nepieņemami, ka pašā sākumā, kad veidojas cilvēkkapitāls, ir atšķirīga pieeja izglītībai,» uzskata Ķīlis.

Lai mainītu finansēšanas kārtību, Ķīlis piedāvā ieviest vaučeru jeb valsts un pašvaldības galvojumu, kurā ir apvienots izlīdzinātais finansējums. Ja valsts un pašvaldības finansējumu saliek kopā un izdala ar kopējo skolēnu skaitu, tad vidējā summa, kas pienāktos vienam skolēnam, būtu 1500 līdz 1600 lati gadā, teica Ķīlis.

«Ja skolā ir 100 skolēni, tad skolas budžets gadā būtu 150 000 latu, un skola ar šo summu rēķinās. Protams, skola var pieteikties uz dažādiem konkursiem inovāciju veidošanai vai citām aktivitātēm. Protams, ir jādiskutē par to, kā veiksmīgāk to darīt, jo pašlaik skolu līmenis ir ļoti atšķirīgs – ir ļoti labi nodrošinātas skolas un ir tādas, kas atpaliek, tādēļ būs jāmeklē risinājums, kā dažādos attīstības līmeņus līdzsvarot,» piebilda Ķīlis.

Kā ziņots, 19.oktobrī Valsts prezidents Andris Bērziņš Ministru prezidenta amatam nominēja Valdi Dombrovski (V). Balsojums Saeimā par jauno valdību varētu notikt nākamotrdien, 25.oktobrī. Zatlera reformu partija izglītības un zinātnes ministra amatam ir nominējusi Ķīli.

Augstskolu rektori algā saņem no 18 līdz 70 tūkstošiem latu

Latvijas augstskolu rektori algā saņem no 18-70 tūkstošiem latu gadā, liecina laikraksta «Diena» apkopotā informācija.

Avīze otrdien vēstī, ka vislabāk pagājušajā gadā tika apmaksāts piecu augstskolu rektoru darbs, par ko viņi saņēma no 54 līdz teju 70 tūkstošiem latu gadā, savukārt divi rektori nopelnījuši mazāk par 20 tūkstošiem latu gadā.

Tā Māris Auziņš, vadot Latvijas Universitāti, pērn no paša vadītās mācību iestādes saņēmis vairāk nekā 69 000 latu (Ls), Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis – Ls 67 000, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektore Dace Markus – Ls 60 000, Rīgas Juridiskās augstskolas rektors Džordžs Ulrihs – Ls 54 000 un Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis – Ls 54 000. Mazāk par 50 tūkstošiem saņem tādu augstskolu vadītāji kā Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs – Ls 41 500, jau minētais LRP priekšsēdētājs un Daugavpils Universitātes rektors A. Barševskis – Ls 36 500, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns – Ls 35 000 un Banku augstskolas rektors Andris Sarnovičs – teju Ls 34 000.

Ap 27 un 26 tūkstošiem latu saņēma J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš, Latvijas Jūras akadēmijas rektors Jānis Bērziņš un Liepājas Universitātes rektors Jānis Rimšāns. Vismazāk rektora algošanai pērn tērējusi Vidzemes Augstskola, Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmija un Rēzeknes Augstskola, attiecīgi izmaksājot Vijai Daukštei Ls 18 700, Jānim Žīdenam Ls 19 000 un Edmundam Teirumniekam Ls 24 000.

Latvijas Rektoru padomes (LRP) priekšsēdētājs Arvīds Barševskis atzīmē, ka uz Latvijas atalgojuma vidējā fona tas ir liels, taču salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm neizceļas.

Jāatgādina, ka Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (RP), iepriekš komentējot LRP izteikto neuzticību viņam, kritizējis augstskolu rektoru sniegumu un augsto atalgojumu.

Jaunās paaudzes bērniem vajag cita veida skolotājus

Skolotājam ir jāmainās, lai audzinātu jaunās paaudzes bērnus, uzskata psiholoģijas profesors, Krievijas Izglītības akadēmijas goda loceklis, Maskavas pilsētas pedagoģiskās universitātes Humānās pedagoģijas laboratorijas vadītājs, Starptautiskā humānās pedagoģijas centra vadītājs Šalva Amonašvili.

Intervijā laikrakstam “Izglītība un Kultūra” Amonašvili atzīst, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadu desmitiem, tagad bērni ir ļoti mainījušies.

“Mana personīgā pieredze liecina, ka arī pagājušā gadsimta 60.gados nāca citādi bērni, kurus nosauca par akcelerātiem. Es neesmu akcelerāts, bet mans dēls jau ir akcelerāts. Viņi mūsu dzīvē ienesa daudz jaunu, interesantu un noderīgu lietu. Pateicoties viņiem, mēs pārvietojamies ar lielāku ātrumu nekā iepriekš, viņi radīja datorus, internetu, mobilos telefonus un visu to, kas tagad mums ir apkārt. Protams, mēs arī piedalījāmies, taču akcelerāti bija vadošie. Tas bija viņu uzdevums. Tagad viņi ir četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki spēku plaukumā, kas vada mūsu dzīvi, – ministri, deputāti, kā arī citi strādājošie. Akcelerāti nav izsmēluši savu uzdevumu, bet viņi pagāja garām citam ļoti būtiskam uzdevumam – kultūrai. Ieviešot internetu, civilizācijas un tehnikas meklējumu vārdā viņi pazaudēja kultūru, kas cilvēcei ir ļoti bīstami,” stāsta akadēmiķis.

Viņaprāt, kultūra ir dzīves, garīgās dzīves, mākslu māte. “Cilvēks bez kultūras ir pazudis cilvēks,” teica akadēmiķis. Viņaprāt, kultūras loma ir jānostiprina likumdošanā.

“Es nezinu, tas tā ir vai ne, taču pārliecināti cilvēki saka, ka nāk jaunas paaudzes bērni, kurus sauc par indigo bērniem. Krievijā viņus dēvē arī par gaismas bērniem. Šiem bērniem apkārt ir visu acīm neredzams starojums. Es šo starojumu neredzu, bet ticu, ka tas tā ir. Vismaz tie bērni, ar kuriem es sastopos, ir citādāki, nekā bija bērni akcelerāti. Viņi ir ne tikai gudri, bet talantīgi. Sešdesmitajos gados, kad sāku uzņemt bērnus savā eksperimentālajā skolā, tik daudz talantīgu bērnu nebija,” norāda Amonašvili.

Akadēmiķis stāsta, ka tagad ir ļoti daudz talantīgu bērnu, turklāt viņi ir talantīgi ne tikai kādā vienā jomā, bet vairākās vienlaikus – viņi raksta dzeju, komponē mūziku, dejo, ir talantīgi matemātiķi. “Kādu uzdevumu mēs vēlamies, lai šie bērni izpilda? Manai paaudzei spēki izsīkst, un mēs vairs visus uzdevumus neizpildīsim. Mums ir gudrība, taču jaunieši nevēlas tāpat vien pārņemt šo gudrību. Ir vajadzīgs kāds starpnieks, kurš šo gudrību no manis pārnesīs uz jauno paaudzi. Bērni ne vienmēr klausa saviem vecākiem, bet citiem cilvēkiem viņi paklausa. Tā ir mūsu cerība, ka šie gaismas bērni kļūs par kultūras un garīguma vēstnešiem,” pauda Amonašvili.

Viņš stāstīja, ka Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs Astanā oktobrī organizēja Vispasaules garīguma kultūras forumu. Prezidents vēlas, lai Astana kļūst par pasaules garīguma galvaspilsētu. “Agrāk taču mēs nerunājām par garīgumu, tā mums bija tikai literatūra, kas nebija piepildīta ar dziļu saturu. Reliģioziem cilvēkiem garīgums nozīmē pilnīgi citu saturu. Vai mums ir vajadzīgs atgriezties pie garīguma? Forumā uzstājās režisors Staņislavs Govoruhins, kurš pauda nesapratni, kādēļ cilvēki sapulcējušies, jo kultūra bez garīguma nav iespējama. Protams, kultūra bez garīguma nepastāv, bet mēs taču iznīdējām garīgumu no kultūras. Pedagoģija bez humānisma nepastāv, bet mēs taču humānismu esam izmetuši no pedagoģijas. Tagad mēs esam pie sasistas siles,” uzskata akadēmiķis.

Viņš aicina runāt par garīgu kultūru, izglītību un humānismu. Jauna bērnu paaudze ierodas ar saviem vispusīgajiem talantiem, turklāt ar visai neparastām parādībām – gaišredzību, dažādu augstāku domu redzējumu un dzirdēšanu, viņi spēj pareizi atrisināt ļoti grūtus uzdevumus, bet nespēj paskaidrot, kā viņi to ir izrēķinājuši, secinājis akadēmiķis. “Viņi domā citādāk. Taču paliek neatbildēts jautājums – vai viņi paši kļūs par gaismas bērniem? Viņi kļūs par tumsas bērniem, ja viņiem nebūs “gaismas skolotāju”. Tādiem bērniem ir vajadzīgi īpaši skolotāji. Ar viņiem var notikt tas pats, kas ar daudziem akcelerātiem, kurus skolotāji nesaprata un nemācēja attīstīt,” skaidroja profesors.

Viņaprāt, arī tagad, ja skolotāji nesapratīs, ka viņiem ir jākļūst par “gaismas skolotājiem”, bērniem klāsies slikti. Ar pavēlēm un atzīmēm vien ir grūti audzināt, jo personības attīstības jautājumu ar tām nevar atrisināt. Problēma nav Izglītības likumā, ministrijas reformās, mācību programmās vai grāmatās, problēma balstās tikai skolotājā – kāds ir pats skolotājs, uzskata akadēmiķis.

Amonašvili popularizē humānās pedagoģijas ideju. Viņš norāda, ka humāna pedagoģija ir klasiskā pedagoģija, kas glabā patiesību un ir daudz pareizāka nekā autoritārā pedagoģija, un tai nav nāciju robežu. “Es to neesmu izdomājis, to ir radījuši klasiķi: Jans Komenskis, Johans Heinrihs Pestalocijs, Frīdrihs Ādolfs Dīstervēgs, Žans Žaks Ruso, Džons Loks, Vasilijs Suhomļinskis, Konsantīns Ušinskis,” sacīja akadēmiķis.

Uz jautājumu, kādēļ skolotāji biežāk humānās pedagoģijas vietā izvēlas autoritāro pedagoģiju, Amonašvilli atbild, ka skolotājiem ir žēl sevis, tādēļ viņi izvēlas, lai viņiem būtu iespējami ērtāk, bet bērniem neērtāk. “Tas nav mans secinājums, to novērojis Ļevs Tolstojs. Skolotāji meklē mācību materiāla loģiku, nevis bērna psiholoģijas loģiku. Un abas šīs loģikas nesakrīt. Mācību priekšmeta loģika ir vieglāka nekā bērna psiholoģija. Skolotājs apzināti meklē sava darba atvieglošanu. Humānā pedagoģija ir vērsta uz personības attīstību, kas tagad kļūst par galveno visā pasaulē,” skaidro zinātnieks.

Viņš aicina pedagogus nopietni pievērsties bērna personības attīstīšanai, taču, lai to darītu, ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām, ir jāatjaunojas un jābūt vīrišķīgai stājai, jo ne visi direktori pieļaus skolotājam tā uzvesties. “Tā mēs darījām padomju laikā. Kas mums tagad demokrātijas apstākļos liedz to darīt? Ja kāds direktors liedz skolotājiem radoši strādāt, viņš no skolas ir jāpatriec. Radošumā ir atjaunotnes spēks. Humānā pedagoģija dzimst un attīstās tikai radošā vidē, bez radošuma tā mirst. Autoritatīvā pedagoģija neprasa radošumu. Humānajā pedagoģijā skolotājam ir jāmēģina vielu pasniegt tā, lai rosinātu bērnu domāt un diskutēt ar skolotāju un izteikt secinājumus,” uzskata Amonašvili.

Kā ziņots, no 27. līdz 30. oktobrim Smiltenes ģimnāzijā vairāk nekā 240 Latvijas skolotāju, pedagoģijas studentu un vecāku ieklausījās Amonašvili autorsemināra “Humāna un personiska pieeja bērna audzināšanā un izglītošanā” tēmās un praktiskos padomos, kā organizēt mācību stundas, lai attīstītu bērna personību.

Latvijas augstskolu reitingi

«Latvijas Avīzes» (LA) veidotajā Latvijas augstskolu reitingā otro gadu nemainīga līdere ir Latvijas Universitāte (LU), gada laikā vietām pamainījusies Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kas noslīdējusi uz 3.vietu, par vietu augstāk ļaujot pakāpties Rīgas Stradiņa universitātei (RSU).

Gada laikā vietām pamainījušās arī augstskolas 4. un 5.vietā. Šogad 4.vietā LA reitingu tabulā ir Daugavpils Universitāte (DU), bet 5.vietā – Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU).
Šogad par vienu vietu augstāk reitingu tabulā pakāpusies «Biznesa augstskola «Turība»», ierindojoties 6.vietā.

7.-10.vietu laikraksta veidotajā augstskolu reitingu tabulā šogad dala Rīgas Ekonomikas augstskola (REA), Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola (RSEBAA), Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (LNAA), Baltijas Starptautiskā akadēmija (BSA).

Šogad būtisku lēcienu šajā tabulā panākusi LNAA, uz pirmo augstskolu desmitnieku pakāpjoties no 24.-25.vietas pagājušajā gadā. No 8.-12.vietas pērn šogad pirmajā desmitniekā nonākusi arī RSEBAA un BSA.

Savukārt no 6.vietas pērn zemāk šogad noslīdējusi REA.

Reģionālo augstskolu līdere ir DU, kas tabulā atrodas 4.vietā. Citas reģionālās augstskolas LA veidotajā augstskolu reitinga tabulā palikušas ārpus pirmā desmitnieka – Ventspils augstskola (VeA) 12.vietā, kopš pagājušā gada gan pakāpjoties no 21.-22.vietas, Rēzeknes augstskola (RA) – no 16.-18.vietas pērn šogad noslīdējusi uz 19.vietu, Liepājas universitāte (LiepU) – no 16.-18.vietas pērn šogad noslīdējusi uz 22.vietu. Kritums reitingu tabulā arī Vidzemes augstskolai (ViA) – no 19.-20.vietas pērn uz 23.vietu šogad.

Kā raksta «Latvijas Avīze», Latvijas augstskolu 2011 gada reitingu nekritizē tikai daži aptaujātie augstskolu pārstāvji, iebildumi esot pat tiem, kuri ir reitinga augšgalā.

Vairāku augstskolu pārstāvji iebilda pret to, ka reitingā vairāk punktu ieguvušas tās augstskolas, kurās ir liels studentu skaits uz vienu mācībspēku. Tika norādīts, ka augstāku izglītības kvalitāti var gūt tieši tad, ja ir vairāk pasniedzēju, tad viņi ir pieejamāki un ik students var gūt individuālu pieeju.

Par reitingu neesot sajūsmā pat 2.vietas ieguvēji RTU. Tās studiju prorektors Uldis Sukovskis uzskata, ka «diemžēl reitinga sastādītāji nav ieklausījušies iepriekš paustajās kritiskajās piezīmēs un turpina lietot nepareizus un neloģiskus kritērijus». Piemēram, neesot godīgi salīdzināt studējošo ārvalstnieku skaitu privātās un valsts augstskolās, jo pēdējām likums liedz īstenot studiju programmas krievu valodā, kas piesaistot gana daudz ārzemnieku studijām privātajās augstskolās.

Arī RSU uzskata, ka publicētais reitings nav objektīvs un neatspoguļo patieso situāciju augstākajā izglītībā Latvijā. Tas vairāk vērtējams kā dažu augstskolu mākslīgi veidots savas popularitātes celšanas līdzeklis. Pašreizējā reitinga veidošanai izvēlētā datu analīzes metode apliecina,- jo lielāka augstskola, jo tā ir kvalitatīvāka, kas, protams, ne vienmēr tā ir.

«Piemēram, šogad veidotais tops viennozīmīgi nav salīdzināms ar iepriekšējo gadu topu, tāpēc ir aplami norādīt vienas augstskolas kāpumu vai kritumu. Iemesls – abu gadu topos ir izmantoti atšķirīgi vērtēšanas kritēriji,» teikts rektora Jāņa Gardovska komentārā.

Var piekrist, ka augstskolu reitings nav ideāls un, iespējams, daži indikatori būtu jāmaina, taču ieskatu augstākās izglītības piedāvājumā tas dod. Būtiski, ka Latvijas reitinga dati bieži vien saskan ar starptautiskiem reitingiem, kuros mūsu valsts augstskolas pēc kārtas sarindojas līdzīgi kā «LA» publicētajā reitingā.

Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas mācību darba prorektors Ivars Linde atzīst, ka augstskolu reitingi ir aktuāli visās valstīs, tie ir atzīts informācijas avots gan augstskolu kvalitātes vērtēšanai, kā arī ietekmē topošo studentu augstskolas izvēli. Ļoti būtiska ir reitingu veidotāju izpratne un atbildība, izvēloties kritērijus un reitingu tabulas izstrādāšanas metodiku. Ir izstrādāti tā saucamie Berlīnes principi, kuros starptautiski eksperti noteikuši augstskolu reitingu veidošanas pamatprincipus. Linde secina, ka «LA» publicētais reitings neatbilstot Berlīnes principiem.

Saskaņā ar šiem principiem esot atsevišķi jāranžē lielas uz akadēmisko izglītību vērstas valsts augstskolas, bet atsevišķi – nelielas privātās augstskolas. «LA» publicētājā reitingā visas augstskolas ietvertas vienas tabulā. Atsevišķi esot jāvērtē vecākas un jaunākas augstskolas, galvaspilsētā esošās un reģionālās augstākās izglītības iestādes.