Profesionālo vidējo izglītību izvēlas arvien vairāk skolēnu

Profesionālo vidējo izglītību izvēlas arvien vairāk skolēnu. Pēdējo piecu gadu laikā šādu skolēnu īpatsvars, salīdzinot ar vispārējās vidējās izglītības iestāžu audzēkņiem, kāpis par gandrīz 4%, liecina aģentūras LETA veiktie aprēķini.

Pagājušajā mācību gadā no visiem vidusskolas izglītību iegūstošajiem audzēkņiem, kuru skaits bija sasniedzis 66 549 skolēnus, gandrīz ceturtdaļa jeb 39,77% mācījās kādā no profesionālās izglītības iestādēm. Pirms pieciem gadiem šādu skolēnu īpatsvars bijis 36,13%.

Demogrāfiskā bedre un emigrācijas viļņi pēdējo piecu gadu laikā kopējo vidusskolas izglītību iegūstošo skaitu samazinājis par 28 132 cilvēkiem. Arī profesionālās izglītības iestādēs skolēnu kopējais skaits gadu gaitā sarucis par 7742 cilvēkiem. Tomēr šis skaitlis samazinās ne tik strauji kā vispārējo vidējo izglītību iegūstošo skaits.

Lai gan pieteikšanās mācībām profesionālās vidējās izglītības iestādēs vēl turpinās, vairāku profesionālās izglītības iestāžu pārstāvji atzina, ka klases nokomplektēt izdosies. Turklāt vairākās mācību programmās uz vienu mācību vietu veidojas konkursi.

Ventspils Tehnikuma direktora vietniece Antra Gārbena stāstīja, ka jau pašlaik uzņemti vairāk nekā 262 audzēkņi, un sagaidāms, ka pieteikties gribētāji vēl būs. Gārbena norādīja, ka Ventspils Tehnikumam izdosies nokomplektēt klases.

Par klašu komplektāciju neraizējas arī Rīgas Valsts tehnikums. Ilgvars Forands atzinīgi vērtēja pieaugošo interesi par profesionālo izglītību, kas rezultējas audzēkņu pieplūdumā.

Abu tehnikumu pārstāvji norādīja, ka profesionālās izglītības prestižs skolēnu vidū kāpj un tas ir viens no iemesliem, kāpēc arvien vairāk pamatskolas absolventu izvēlas mācības profesionālās izglītības iestādēs.

Par būtisku intereses radītāju tiek saukta arī duālās izglītības ieviešana mācību procesā. Tāpat to sekmē arī tehnikumu renovācija, mācību vides labiekārtošana un pašu izglītības iestāžu mērķtiecīgs darbs mācību kvalitātes uzlabošanā.

Gārbena atzinīgi vērtēja to, ka ar katru gadu kāpj arī skolēnu zināšanu līmenis un arvien vairāk absolventu savas mācību gaitas izvēlas turpināt arī kādā no augstskolām. «Audzēkņi saprot, ka profesionālā izglītība palīdz vieglāk apgūt augstskolu programmu,» skolēnu motivāciju un zināšanas vērtēja Forands.

Tomēr Austrumlatgales profesionālās vidusskolas direktore Benita Virbule atzina, ka problēmas ar audzēkņu skaitu pastāv. Virbule norādīja, ka audzēkņu skaita samazinājums ir Latgalei raksturīga problēma, kas ar gadiem pastiprinās.

Viņa neprognozē, ka situācija Latgalē varētu uzlaboties, jo lauku reģionos iedzīvotāju paliek arvien mazāk. Turklāt tieši vietējo reģionu iedzīvotāji veido lielāko daļu Austrumlatgales profesionālās vidusskolas audzēkņu skaita.

Profesionālās izglītības prestiža pieaugumu Latgalē pagaidām nejūt, skaidroja Virbule. Tomēr viņa cer, ka pēc skolas renovācijas un duālo mācību ieviešanas, par kurām notiek pārrunas, situācija varētu uzlaboties.

Laikraksts «Diena» vēstīja, ka problēmas aizpildīt skolas solus pastāv vairākām reģionālajām profesionālās izglītības iestādēm.

Kā skaidroja Forands, šādās situācijās lietderīgi domāt par izglītības iestāžu konsolidāciju. Mazajām skolām apvienojoties vai nokļūstot kādas lielākas profesionālās skolas paspārnē, palielinās iespēja pretendēt uz finansējuma piesaisti, kā arī dalību projektos, kas veicina mācību vides uzlabošanu, piesaistot vairāk skolēnu.

Demogrāfijas rādītāji liecina, ka bērnu skaita pieaugums nav gaidāms, kas norāda uz vēl krasāku skolēnu skaita samazinājumu gan vispārizglītojošās, gan profesionālajās izglītības iestādēs.

Profesors: Latvijā izglītība ir bizness ar zemu ienesīgumu

Apstākļos, kad iedzīvotāju maksātspēja ir zema, bet izdevumi ir augsti, augstākā izglītība Latvijā vienmēr ir bijusi uzņēmējdarbības nozare ar zemu rentabilitāti, turklāt dažu gadu laikā tās ienesīgums ir vēl vairāk samazinājies, norādīja Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) profesors Valērijs Ņikiforovs.

Viņš paskaidroja, ka apgaismojums, apkure, iekārtas un akadēmiskā personāla darbs Latvijā izmaksā visai dārgi.

2006.gadā Latvija ierindojās otrajā vietā aiz Kanādas studentu īpatsvara ziņā – 5,81% Latvijas iedzīvotāju studēja augstskolās. To varētu uzskatīt par perspektīvām bagātu tendenci, taču pašlaik situācija ir kardināli mainījusies – kopējais studentu skaits un īpatsvars ir krasi samazinājies, uzsvēra profesors.

Ņikiforovs norādīja, ka pastāv divi izglītības finansējuma veidi – iekasēt no iedzīvotājiem nodokļus un tad piešķirt šo budžetu augstskolu finansējumam, nodrošinot bezmaksas izglītību augstskolās, vai arī mudināt cilvēkus patstāvīgi apmaksāt savas mācības – un principiālas atšķirības šajā ziņā nav.

Savukārt netaisnība slēpjas citā aspektā, norādīja speciālists. «Privātajām augstskolām arī ir tiesības piedāvāt valsts apmaksātas budžeta vietas, taču, tā kā valstij ir savas augstskolas, kurām trūkst līdzekļu, neviena privātā Latvijas augstskola no valsts budžeta nav saņēmusi ne latu. Tad kādēļ vieniem ir iespēja iegūt augstāko izglītību par valsts budžeta naudu, bet citiem tādas iespējas nav? Un tie, kuri iegūst iespēju mācīties par brīvu, mācās par citu nodokļu maksātāju līdzekļiem,» nobažījies Ņikiforovs.

Profesora vadītā augstskola «pagaidām necieš zaudējumus», un tas galvenokārt ir skaidrojams ar efektīvāku menedžmentu un ātrāku reakciju uz tirgus vajadzībām. «Taču mums nākas daudz strādāt [lai to nodrošinātu], un mēs ar skaudību skatāmies uz tiem, kuri saņem līdzekļus no budžeta,» uzsvēra BSA pārstāvis.

LIZDA: Kvalitatīva izglītība nav iespējama bez nodrošinātiem, kvalitatīviem pedagogiem

Kvalitatīva izglītība nav iespējama bez kvalitatīviem pedagogiem, kuri ir sociāli nodrošināti, priekšvēlēšanu debatēs ar lielāko politisko partiju pārstāvjiem norādīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško.

Stāstot par problēmām izglītības jomā, viņa akcentēja svarīgāko, proti, sociālo dialogu, jo tas nenotiek, lai gan partijas pirms vēlēšanām sola, ka tāds notiks. Viņa norādīja, ka daudzi normatīvie akti tiek pieņemti steigā, nekonsultējoties ar sociālajiem partneriem. Īpaši sāpīga sadarbība esot ar pašvaldībām, uz kuru aicina arī partijas. Kā norādīja Mikiško, ar tām dialoga neesot.

Mikiško norādīja, ka politiskās partijas runā par pelēko nodokļu zonu, kurā varētu iegūt līdzekļus valstij svarīgām jomām, tostarp izglītībai, tomēr faktiski rīcība nenotiek. «Ja Valsts kontrole atklātu nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu, tad šī summa būtu jāieskaita izglītības un zinātnes budžetā,» savu risinājumu piedāvāja LIZDA priekšsēdētāja, tādējādi norādot uz konkrētu priekšlikumu nepieciešamību.

Skolotāji diskusijas laikā uzsvēra, ka skolās ir nepietiekamas slodzes un viena likme tiek dalīta, lai saglabātu skolā strādājošo pedagogu darbu. Diskusijās tika uzsvērta arī jauno pedagogu nepieciešamība, kā arī problēma, ka jaunieši izvēlas pamest Latviju, jo nav motivēti strādāt skolās. Kāda skolotāja no Liepājas uzsvēra, ka uz ārzemēm aizbrauc pat jaunieši, kuri jau gandrīz pabeiguši studijas Latvijā.

Zinātnieki diskusijā bija sašutuši par to, ka viņu intereses tiek atstātas malā. Tika norādīts, ka arī zinātnē ir nepieciešams algu palielinājums, jo daļai zinātnieku netiek nodrošinātas pat minimālās algas. Kāda zinātnē strādājošā norādīja, ka, lai gan pret zinātniekiem ir ļoti augstas prasības, algas netiek garantētas. Zinātnieki, pēc viņas teiktā, vēlētos, lai viņiem nav jāstrādā desmit darbos, jo no tā cieš arī darba kvalitāte.

Ivars Godmanis («Vienoti Latvijai») prezentēja iespēju skolotājiem pārprofilēties, lai iegūtu pilnu darba slodzi. Kā norādīja politiķis, skolotāji ir vajadzīgi pirmsskolas un profesionālajās izglītības iestādēs, tāpēc tiem, kuri vispārējās vidējās izglītības iestādēs nevar iegūt pilnu slodzi, vajadzētu pārprofilēties uz skolām, kur skolotāji ir nepieciešami. Kā alternatīvu izdienas pensijai skolotājiem, kuri ir pirmspensijas vecumā un nevar veikt šo pārprofilēšanos, Godmanis piedāvāja kompensāciju no valsts divu gadu minimālās algas apmērā, kas būtu aptuveni 16 000 eiro.

Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» plāno naudu skolotāju algām meklēt valsts budžetā, arī mainot nodokļu politiku. Lai iegūtu finansējumu pedagogu algām, ir nepieciešamas celt ienākuma nodokli tiem, kuriem ir augsti ienākumi, norādīja Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK). Viņš paskaidroja, ka cilvēkiem ar ienākumiem 3000 līdz 6000 eiro vajadzētu maksāt 35%, bet virs 6000 eiro – 40% ienākuma nodokli. «Nodokļi ir jāceļ, citādi finansējuma nebūs,» norādīja Jansons.

Jānis Vucāns (ZZS) diskusijā uzsvēra, ka Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu sadarboties ar citām ministrijām, piemēram, Ekonomikas ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, motivācijas programmas veidošanā jauniešiem, lai tie kļūtu par skolotājiem.

Inga Vanaga (Latvijas Reģionu apvienība) diskusijas laikā norādīja, ka pašlaik valsts nepilda normatīvajos aktos rakstīto par pedagogu samaksu visos izglītības līmeņos. «Tas ir tiesiskais nihilisms, ka valdība vēlas, lai skolotāji rīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, bet paši tos pārkāpj,» uzsvēra Vanaga. Kā vienu no iespējām piesaistīt papildu finansējumu ne tikai augstskolām, bet arī profesionālajām un vispārējās izglītības iestādēm viņa ierosināja pieaugušo tālākizglītības kursu nodrošināšanu. Pēc viņas teiktā, pašlaik daudzās privātajās institūcijās pieaugušo izglītības kursi ir nekvalitatīvi.

Liene Cakare («Latvijas attīstībai») pastāstīja, ka vēlas sasaistīt profesionālo izglītību ar reālo darba vidi, lai jauniešiem uzreiz būtu pieredze. Partija vēlas arī pārskatīt izglītības kvalitāti, tostarp skolotāju noslodzi un saturu, un izvērtēt arī akreditētās augstskolas, nosakot vājākās programmas.

Par skolotāju atalgojumu partiju pārstāvji bija vienisprātis, ka tam vajadzētu svārstīties no 600 līdz 1000 eiro. «No sirds Latvijai» pārstāvis Andris Priekulis uzsvēra, ka algas pedagogiem ir jāpielīdzina vidējām darba algām ar koeficientu 1,2. Tam piekrita arī partiju «Saskaņa» un ZZS pārstāvji. Pret šo priekšlikumu iebilda Ina Druviete (V), norādot, ka pirms desmit gadiem ir bijusi vienošanās, ka skolotāju algas netiks piesaistītas vidējām darba algām. Viņa paskaidroja, ka «Vienotība» plāno pedagogu algu palielināt par 10% gadā, līdz tā sasniedz 1000 eiro.

Partijas «Saskaņa» pārstāvis Ņikita Ņikiforovs norādīja, ka izglītība būtu viena no partijas prioritātēm. Pēc viņa teiktā, tikai tā izglītībai būtu iespējams atrast finansējumu. Politiķis uzskata, ka nepieciešama jaunu likumu rakstīšana, lai nebūtu jāveic arvien jauni grozījumi likumos.

Izveidots darba devēju ieteikto augstskolu TOPs

Šodien Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) sadarbībā ar karjeras un izglītības portālu Prakse.lv iepazīstināja ar Latvijas darba devēju ieteiktāko izglītības iestāžu TOPu, kas jau trešo gadu sniedz jauniešiem ieskatu pieprasītākajās profesijās un izglītības iestādēs, kur tās būtu vislabāk apgūt. TOPa mērķis ir veicināt pārdomātu pamatskolu un vidusskolu absolventu tālākās izglītības un karjeras izvēli šovasar, ņemot vērā darba devēju viedokli.

Jau trešo Rīgas Tehniska universitāte (RTU) saglabā pirmo vietu Latvijas darba devēju ieteiktāko izglītības iestāžu TOPā, kurā savu viedokli izteikuši 1381 darba devēji.

Darba devēju ieteiktākās izglītības iestādes:

  • 1. Rīgas Tehniskā universitāte
  • 2. Latvijas Universitāte
  • 3. Biznesa augstskola Turība
  • 4. Latvijas Lauksaimniecības universitāte
  • 5. Banku augstskola
  • 6. Rīgas Stradiņa universitāte
  • 7.  Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola
  • 8. Stockholm School of Economics in Riga
  • 9. Vidzemes Augstskola
  • 10. Rīgas Valsts tehnikums

Darba devēju ieteiktākās studiju programmas:

1.       Datorsistēmas (profesionālā)

4 gadi (8 semestri)
Bakalaura grāds
Rīgas Tehniskā universitāte

2.       Datorzinātnes

4 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

3.        BSc in Economics and Business

3 gadi
Bakalaura grāds
Stockholm School of Economics in Riga

4.       Finanses

4 gadi vai 5 gadi
Bakalaura grāds
Banku augstskola

5.       Tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu vadība

4 vai 4,3 gadi
Bakalaura grāds
Biznesa augstskola Turība

6.       Uzņēmējdarbības vadīšana

4 gadi vai 5 gadi
Bakalaura grāds
Banku augstskola

7.       Grāmatvedība, analīze un audits

4 vai 4,5 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

8.        Uzņēmējdarbības vadība

4 vai 4,3 gadi|
Bakalaura grāds
Biznesa augstskola Turība

9.       Komunikācijas zinātne

3 vai 3,6 gadi
Bakalaura grāds
Latvijas Universitāte

10. Būvniecība

4.5 gadi (9 semestri)
Bakalaura grāds
Rīgas Tehniskā universitāte

Liepājā darbu sāk Radošo industriju klasteris

Liepājas pilsētas pašvaldības iestāde «Kultūras pārvalde» ir izveidojusi atvērtu sadarbības platformu Radošo industriju klasteris, kura mērķis ir apvienot komersantus, pētniecības un izglītības iestādes, kultūras iestādes, lai veicinātu radošas Liepājas attīstību, pilsētas informācijas portālu Liepaja24.lv informēja LPPI «Kultūras pārvalde» attīstības projektu vadītāja Agita Auza.

Radošo industriju klasteris apvieno vienā sfērā strādājošos – uzņēmējus, pētniecības un izglītības iestādes, dažādus kultūras pakalpojumu sniedzējus un individuālas iniciatīvas, kas veicina radošo industriju attīstību.

«Radošās industrijas ir viens no Eiropas izaugsmes stūrakmeņiem un atslēga turpmākā ekonomikas attīstībā,» skaidro Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens. «Liepāja ir izcili piemērota vieta radošo industriju attīstībai. Pilsētā strādā daudzi uzņēmumi dizainā, reklāmā, modes industrijā, arhitektūrā, amatniecībā, mūzikā un vizuālā mākslā. Liepājā ir izglītības un pētniecības institūcijas, kas nodrošina radošu un intelektuālu pamatu radošuma attīstībai. Dažādi sadarbības tīkli un puduri ir viens no priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu radošas pilsētas attīstību,» klastera nepieciešamību uzsver Juris Jirgens.

Radošo industriju klastera tuvākās aktivitātes ir saistītas ar papildus finansējuma piesaisti, kompetenču paaugstināšanas aktivitātēm un starptautiskas mobilitātes veicināšanu ar uzdevumu nodrošināt zināšanu un pieredzes apmaiņu, resursu mērķtiecīgu izmantošanu, inovāciju ieviešanu radošajās industrijās un arī eksporta palielināšanu nākotnē.

Pasniegtas Ata Kronvalda prēmijas izciliem skolotājiem

4. septembrī plkst. 14.00 Melngalvju namā Svētku zālē notika Ata Kronvalda prēmijas pasniegšanas ceremonija, kurā tika apbalvoti pieci pedagogi par ilggadēju un ievērojamu ieguldījumu talantīgo skolēnu izglītošanā un skolēnu zinātniskās pētniecības darba vadīšanā.

Prēmijas pasniedza Valsts prezidents Andris Bērziņš un Ata Kronvalda fonda valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs.

Prēmija sastāv no Valsts prezidenta un Ata Kronvalda fonda prezidenta Henrika Danusēviča parakstīta diploma, medaļas ar Ata Kronvalda attēlu, kurus veidojusi māksliniece Elita Viliama, kā arī vienreizējas stipendijas.

Filoloģijā – Daina Blūma – Rīgas Kultūras vidusskolas kulturoloģijas, latviešu valodas un literatūras skolotāja, Informātikā – Rihards Opmanis –Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes pasniedzējs un pētnieks, Matemātikā – Aļesja Šapkova – Daugavpils Saskaņas pamatskolas matemātikas skolotāja, Fizikā – Pēteris Puķītis –Dobeles Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs, Ķīmijā – Vjačeslavs Korotins –Rīgas 40. viduskolas ķīmijas skolotājs.

Jāpārskata centralizēto eksāmenu lietošanas jēga

Centralizētos eksāmenus, kurus vajā kļūdas un pārpratumi, gaida pārmaiņas. To izstrādātāju un administrētāju sagādātie nepatīkamie pārsteigumi likuši Izglītības un zinātnes ministrijai (IzM) pievērst ciešāku skatu Valsts izglītības satura centram, kā arī valsts centralizēto pārbaudes darbu būtībai un sūtībai, šovakar vēstīja LNT raidījums «Top10».

Viena reforma gan pieņemta jau agrāk, proti, šis ir pēdējais gads, kad skolēni saņems vērtējumu līmeņos no A līdz F. Turpmāk audzēkņu sniegums būs izteikts tikai procentos. Savukārt svešvalodu eksāmenos papildus procentuālajam vērtējumam tiks norādīti starptautiski atzītie valodas prasmes līmeņi, respektīvi, B1, B2 un C1.

«Robeža starp A un B, B un C, C un D līmeni var būt ļoti neliela, un skolēns, kura darba kvalitāte ir varbūt tikai nedaudz zemāka kā viņa solabiedram, kas ir ieguvis augstāku līmeni, līdz ar to var neīstenot savu nākotnes sapni iestāties kādā budžeta grupā,» komentēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete.

Vērtējot jaunos studētgribētājus, lielākā daļa augstskolu joprojām pievērš uzmanību tikai eksāmenu līmeņiem, kas pēc būtības ir sekundārs rādītājs. Viena līmeņa ietvaros vērtējums var atšķirties pat par 10%. Tā notiek arī augstskolā «Turība». Ja skolēnu centralizēto eksāmenu līmeņi sakrīt, izglītības iestāde dod priekšroku reflektantam, kas pirmais iesniedzis dokumentus.

Biznesa augstskolas «Turība» rektors Antons Kiščenko norāda: «Pārejot uz jauno sistēmu, kad tiks uzrādīti procenti kā pamatrādītājs, tā mums, protams, atvieglos – būs precīzāk, objektīvāk novērtēt reflektantu, cīnoties par budžeta vietām vai stipendijām.»

Tomēr citas augstskolas, tostarp arī Latvijas Universitāte (LU), gan pievērš uzmanību tikai eksāmenu procentuālajam vērtējumam. Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) šādu sistēmu ieviesusi šogad. Arī tajā norāda, ka pārmaiņas vērtējamas pozitīvi.

«Mums bija vēl papildu kritērijs, bija piecas atzīmes no atestāta – matemātika, fizika, ķīmija, informātika un svešvaloda, kur papildus šiem diviem līmeņiem rēķināja vēl šīs atzīmes vidējo vērtību un pielika klāt pie šī te ranga. Jo līdz ar to mēs atsijājām, jo citādi pēc līmeņiem, bez šaubām, varēja būt ļoti daudz vienādi šie līmeņi. Tagad procentuālā vērtējumā nebūs vienādi,» uzskata RTU Uzņemšanas komisijas atbildīgais sekretārs Ivars Odītis.

Šī reforma netieši akcentē 12.klases centralizēto eksāmenu problēmu. Proti, tie pirmkārt un galvenokārt ir ieejas biļete augstskolā. Eksāmeni ir apzināti veidoti, lai to vidējais rezultāts būtu maksimāli tuvs 50%, tādējādi lielākā daļa vienmēr uzrādīs sniegumu, kas patlaban atbilst C un D līmenim. Skolēnus salīdzina citu ar citu, kamēr mazāka uzmanība pievērsta kopējam zināšanu līmenim un attīstībai.

LU asociētā profesore, eksaminācijas eksperte Vita Kalnbērziņa «Top10» atzīst: «Pēc eksāmena, piemēram, mēs varētu salīdzināt, vai mēs esam labāki viedokļa izteikšanā vai aprakstīšanā, vai mēs esam labāki, teiksim, secinājumu formulēšanā, vai mēs esam labāki starpkultūru kompetencē vai gramatiskā kompetencē. Kā valsts! Mēs to nesalīdzinām. Mēs izmantojam eksāmenu tikai, lai salīdzinātu skolēnus.»

Izglītības satura centrā uzsver, ka eksāmenu plašākai analīzei un salīdzināšanai pa gadiem nepietiekot naudas. Šā iemesla dēļ atsevišķi eksperti pat apšauba centralizēto eksāmenu pastāvēšanas jēgu. Obligāts centralizētais pārbaudes darbs, noslēdzot mācību gaitas, skolēnu un skolotāju prātā piešķir priekšmetam zināmu svarīgumu, bet tas nevar būt galvenais arguments šāda eksāmena nepieciešamībai. Piemēram, Somijā eksāmenus audzēkņi kārto izvēles kārtā par maksu, lai iestātos augstskolā.

«Iespējamās misijas» direktore Zane Oliņa «Top10» pauda viedokli: «Es domāju, ka no valsts puses, kur mēs ieguldām lielus resursus pārbaudes darbu administrēšanā, pirmais mērķis būtu saprast kopumā, kāds ir bērnu zināšanu un prasmju līmenis tajās jomās, kas mums interesē, lai mēs tālāk varētu pieņemt piemērotus izglītības politikas lēmumus. Es šobrīd neredzu, ka mēs tādiem mērķiem izmantotu valsts pārbaudes darbus.»

Šim viedoklim daļēji pievienojas arī ministrs Roberts Ķīlis. Būtu jāapspriež ideja par atteikšanos no obligāta eksāmena, kas paredzēts iestājai augstskolā, vienlaikus ieviešot vienkāršākus obligātos pārbaudījumus.

Ķīlis LNT raidījumam klāstīja: «Ir kaut kādi divi eksāmeni, kas ir priekš augstskolām, un tad ir vispārēji pārbaudījumi, kuri nav tik prasīgi tajās jomās. Nu tādi varianti arī ir. Ir vispārējie pārbaudījumi, un tad specializētie eksāmeni jau augstskolām. Es domāju, ka šeit pārbaudījumos ir jāmēģina skatīties tajā virzienā.»

Šādas izmaiņas gan ir laika jautājums. Tā kā eksāmenu specifikas dēļ pēc tiem ir grūti droši spriest par vidusskolas absolventu zināšanām un to progresu, jautājums par Latvijas vispārējās izglītības kvalitāti ir atvērts interpretācijai.

Augstskolās par jauno studentu sagatavotību var dzirdēt ne pārāk glaimojošus vērtējumus. RTU pirmkursniekiem jāizpilda matemātikas tests, kurā, piemēram, skolēni ar C līmeni centralizētajā eksāmenā pārsvarā saņēmuši nesekmīgu vērtējumu.

«Un pārsteidz tas, ka no tik elementāriem uzdevumiem parādās vēl 0 punktu, ko vajadzētu rēķināt varbūt jau 7. klasē. Kopumā ņemot, es domāju, ka skolās vairāk vajadzētu strādāt pie elementārajām zināšanām. Slikti zina pakāpes kopumā, pakāpju īpašības, slikti pārzina funkcijas un trigonometriskās funkcijas slikti,» sacīja RTU lektore Sarmīte Čerņajeva.

Arī RTU fizikas doktors Juris Blūms norāda, ka zināšanas pieklibo, tāpēc pirmajā kursā esot ievērojams atbirums. Šajā ziņā RTU gan neatšķiroties no citām šāda profila izglītības iestādēm Eiropā.

Savukārt raksturojot pirmkursnieku angļu valodas zināšanas, Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēja Gunta Roziņa norāda, ka aptuveni divas trešdaļas vairāk vai mazāk tiek galā ar kursiem angļu valodā. Tomēr daudziem jāpiestrādā.

«Studenti ļoti labi pat sazinās sadzīviskā līmenī. Viņi ļoti labi pārzina studentu vidū izmantoto žargonu, viņi ļoti labi pārzina terminoloģiju, kas ir internetā sastopama, bet tie ir atsevišķi valodas aspekti un tas nenozīmē valodas lietojumu akadēmiskā vidē,» uzskata Roziņa.

LU asociētā profesore Vita Kalnbērziņa raidījumam uzsver, ka Latvijas skolēniem kopumā ir labas angļu valodas zināšanas. Studēt tikai šajā valodā esot gatavi vismaz tie aptuveni 23%, kas pagājušā gada eksāmenā ieguvuši A un B līmeni.

Nozares ministrs Ķīlis atzīst, ka skolēniem problēmas sagādā, piemēram, viedokļa argumentēšana svešvalodā. Viņš sola, ka pēc aptuveni diviem, trim gadiem vidusskolā atsevišķi priekšmeti tiks pasniegti kādā no svešvalodām.

«Tas nozīmētu darboties, tas nozīmētu rakstīt, tas nozīmētu argumentēt un visas šīs kompetences, kas nāk līdz ar aktīvāku darbu ar saturu svešvalodā. Tur mēs runājam par 2014./2015. mācību gadu, kad mēs varētu diezgan regulāri Latvijas skolās redzēt, ka dažādus priekšmetus skolās māca arī citās valodās,» teica Ķīlis.

Turpmāk galvenā uzmanība jāpievērš tam, vai skolēni laika gaitā savas sekmes spēj uzlabot. Ķīlis atzīst, ka par vidusskolas absolventu zināšanu salīdzinājumu starptautiskā līmenī pietrūkst pētījumu. Pašlaik Latvija gan neizskatoties slikti.

Ķīlis piebilst: «No tā, ka Latvijas jaunieši salīdzinoši viegli tiek uzņemti citu valstu augstskolās, visdrīzāk, nākas secināt, ka viņu zināšanu līmenis ir gana labs.»

Izglītības satura centrā uzsver, ka skolēnu zināšanas ir atbilstošas mācību satura standartiem un vērtējamas kā labas. Zināmas problēmas ir ar matemātiku. Starptautiskie reitingi parāda, ka 15 gadus veco skolēnu līmenis uz Eiropas fona ir vidējs.

Tikmēr «Iespējamās misijas» direktore Zane Oliņa norāda, ka var jau strīdēties par to, kurā ailītē Latvija atrodas dažādos reitingos, bet sistēmas galarezultāts liecina pats par sevi. «Mums ir bērni, kuri, pirmkārt, nav atraduši savu interesi, un tam ir jānotiek mācību procesā skolā, nevis kaut kad pēc tam. Mums ir bērni, kuri ir iemācījušies ļoti labi pārrakstīt kāda cita uzrakstīto, bet neprot izteikt paši savas domas. Mums ir bērni, kuriem ir gūti interpretēt informāciju, ko viņi saņem. Mums ir bērni, kuri baidās no matemātikas, kas ir jautājums par to, kā tā viņiem tiek mācīta,» viņa uzskaitīja.

Diskusijā par centralizētajiem eksāmeniem pēc būtības Valsts izglītības satura centrs šonedēļ neiesaistījās, jo bija aizņemts, dzēšot kārtējo ugunsgrēku – šoreiz problēmas sagādāja nepareizi izsūtītas rezultātu aprēķināšanas tabulas 9. klases svešvalodas eksāmeniem. Nozares ministrs atzīst, ka jautājums vairs neesot tikai par tehniskām lietām.

Ķīlis sola pārskatīt arī gala pārbaudījumu grafiku, lai atsevišķus eksāmenus skolēni varētu kārtot ātrāk. Piemēram, ja šogad papildus obligātajiem eksāmeniem latviešu valodā, svešvalodā un matemātikā skolēns bija izvēlējies kārtot arī vēsturi un ģeogrāfiju, viņam nācās četrus pārbaudījumus veikt vienā nedēļā. Ministrs arī pauž pārliecību, ka jāmaina eksāmenu saturs – mazāk vajadzētu koncentrēties uz faktu zināšanu.

Savukārt Izglītības satura centrā esot nepieciešama reorganizācija. Konkrētu redzējumu, tostarp par eksāmenu satura maiņu, ministrija piedāvās septembrī pēc diskusijām ar vecākiem un skolotājiem. Eksaminācijas eksperti uzsver, ka pārbaudījumu kvalitāte Latvijā kopumā ir augsta. Tas gan noticis, pateicoties iesaistīto cilvēku entuziasmam, jo lielāko daļu līdzekļu eksaminācijas centrs ieguldījis tieši rezultātu apstrādes tehnoloģijās. Tāpēc diskusija par saturu ir apsveicama.

Visvairāk nekvalitatīvu programmu RPIVA, LU, PPA

Augstākās izglītības padomes (AIP) veiktajā studiju programmu izvērtējumā secināts, ka lielākais nekvalitatīvo studiju programmu skaits ir Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijai (RPIVA), Latvijas Universitātei (LU) un Starptautiskai Praktiskās psiholoģijas augstskolai (SPPA), taču visbiežāk par nekvalitatīvām atzītas izglītības, pedagoģijas un vadības, administrēšanas un nekustamā īpašuma pārvaldības studiju programmas.

AIP veiktais studiju izvērtējums veikts ESF projekta «Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai» ietvaros, un tajā ir ekspertu vērtējums studiju programmām, kas sadalīts trīs grupās.

Vērtējumā studiju programmas, kas atzīmētas ar atzīmi – I -, ir atzīstamas par kvalitatīvām un ilgtspējīgām, ar atzīmi II ir programmas, kuru ilgstošai pastāvēšanai nepieciešami konkrēti uzlabojumi, bet ar atzīmi III ir atzīmētas tās programmas, kuru pastāvēšanas lietderība ir apšaubāma.

Tomēr AIP informē, ka programmas ir sadalīta grupās atbilstoši to ilgtspējas vērtējumam, kas ietvēra četras vērtēšanas grupas: kvalitāte, resursi, ilgtspēja, sadarbība/pārklāšanās, attiecīgi to kvalitāte ir tikai viens no vērtējuma komponentiem. Līdz ar to programmas, kas iekļautas 3.grupā, nav viennozīmīgi uzskatāmas par nekvalitatīvām.

Tomēr apkopojot publiskoto AIP studiju programmu izvērtējumu var secināt, ka RPIVA ar atzīmi III novērtētas septiņas studiju programmas, LU un SPPA katrai pa piecām.

Tādu pašu novērtējumu ir saņēmušas četras Daugavpils Universitātes studiju programmas, trīs Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Rēzeknes Augstskolas studiju programmas, kā arī divas Rīgas Tehniskās universitātes.

Iepriekš tika ziņots, ka III grupā iekļuvušas arī augstskolas «Turība» programmas, taču tas neatbilst patiesībai – informācija AIP mājaslapā liecina, ka neviena «Turība» programma nav novērtēta zemāk par II atzīmi.

Pēc ekspertu domām, vismaz 19 vadības, administrēšanas un nekustamā īpašuma pārvaldības, kā arī 12 izglītības un pedagoģijas studiju programmas uzskatamās par apšaubāmām. Tāpat par nekvalitatīvām uzskatāmas piecas tiesību zinātnes un četras psiholoģijas studiju programmas.

Hārvarda Universitāte zaudējusi pasaulē labākās statusu

Hārvarda Universitāte zaudējusi ilgus gadus ieņemto vadošo pozīciju «Times» veidotajā pasaules labāko augstskolu sarakstā, kurā dominē ASV un Lielbritānijas universitātes.

Šā gada «Times» augstākās izglītības indeksā pirmo vietu ieņem Kalifornijas Tehnoloģiju institūts (Kaltech), gāžot no troņa Hārvardu, kas otro vietu dala ar Stenforda Universitāti.

365 gadus vecā Hārvarda Universitāte pirmo vietu indeksā ieņēma visus iepriekšējos astoņus gadus, kopš «Times» sāka veidot globālo augstskolu indeksu. Uz ceturto vietu indeksā pakāpusies arī Lielbritānijas Oksfordas Universitāte, apsteidzot Kembridžu, kas noslīdējusi uz sesto vietu.

Piekto vietu ieņem Prinstonas Universitāte, bet septīto – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts, astoto – Londonas Imperiālā koledža, devīto – Čikāgas un desmito – Bērklijas universitāte.

Pirmajā divdesmitniekā iekļuvušas tikai divas augstskolas, kas neatrodas ASV vai Lielbritānijā, – 15.vietā ierindojas Šveices Federālais Tehnoloģiju institūts un 19.vietā Kanādas Toronto Universitāte.

Izraēla ir vienīgā Tuvo Austrumu reģiona valsts, kura iekļuvusi starp 200 vadošajām augstskolām, – Jeruzalemes Ebreju Universitāte ierindojusies 121.vietā, bet Telavivas Universitāte – 166.vietā.

Starp saraksta pirmajām 200 vietām ir 75 ASV universitātes, bet otrs lielākais augstskolu īpatsvars sarakstā pieder Lielbritānijai – 32 augstskolas.

Āzijas līdz šim pieaugošā dalība indeksā ir palēninājusies, augstāko pozīciju no šī reģiona ieņemot Tokijas Universitātei, kas atrodas 30.vietā.

Sarakstā iekļuvusi arī Tartu Universitāte, kas starp pasaules labākajām augstskolām ierindojas 350.-400.vietas zonā, vēsta laikraksts «Postimees».

Ziņojuma autori Tartu Universitāti izceļ kā strauji augošas augstskolas piemēru, kas drīzumā iekļūs starp 200 labākajām pasaules augstskolām.

No Austrumeiropas valstīm šāds potenciāls vēl tiek prognozēts Prāgas Kārļa Universitātei, Polijas Jageloņu Universitātei un Varšavas Universitātei.

«Times» veidotajā 400 pasaules labāko augstskolu indeksā nav nevienas Latvijas vai Lietuvas universitātes.

Somijas izglītības veiksmes atslēga – individualizēta pieeja un izcili skolotāji

Par Somijas izglītības sistēmu, kas pēdējo desmit gadu laikā demonstrējusi izcilus pamatskolas skolēnu rezultātus starptautiskajos salīdzinošajos pētījumos (PISA, TIMSS), pastiprināti interesējas ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs visā pasaulē. Tādēļ pirms nedēļas pēc Somijas vēstniecības un nevalstisko organizāciju ELJA50 un Iespējamās misijas ielūguma Latvijā viesojās doktors Pasi Sālbergs (Pasi Sahlberg), 2011.gadā iznākušās grāmatas Finnish Lessons autors un aktīvs Somijas izglītības reformu dalībnieks.

Pēc doktora Sālberga stāstītā, Somijā galvenā uzmanība tiek pievērsta bērnu dažādo mācīšanās vajadzību apmierināšanai. Skolās ir labi attīstītas sistēmas agrīnai mācīšanās grūtību noteikšanai un tiek sniegts atbalsts šo grūtību novēršanai. Vairāk vai mazāk formālā veidā puse bērnu, kas beidz pamatskolu 16 gadu vecumā, kādu reizi skolas laikā ir saņēmuši speciālu palīdzību mācībās, vai tā būtu palīdzība lasītprasmē, matemātikā vai kādai citai vajadzībai. Visiem Somijas skolēniem ir brīvpusdienas, viņi skolā saņem arī citus ar veselības un sociālo aprūpi saistītus pakalpojumus. Salīdzinājumā ar citām OECD valstīm Somijā pamatskolas skolēni mācās vismazāko mācību stundu skaitu gadā un viņiem ir mazāk mājas darbu. Somijas pamatskolās nav standartizētu, centralizēti administrētu pārbaudes darbu vai skolas beigšanas eksāmenu. Izņēmums ir vidusskola, kur šādus eksāmenus izvēles kārtā par maksu kārto tie skolēni, kuri tālāk vēlas iestāties augstskolā.

Somijas kvalitatīvās izglītības sistēmas galvenais priekšnoteikums ir augsti kvalificēti profesionāli skolotāji, kuri ir brīvi pieņemt lēmumus par to, ko un kā mācīt valsts noteiktu vadlīniju ietvaros. Somijā mācīties par skolotājiem aiziet labākie desmit procenti no vidusskolu beidzējiem. Skolotājs ir sabiedrībā augstu novērtēta profesija. Lai strādātu par skolotāju pamatskolā vai vidusskolā, nepieciešams akadēmisks maģistra grāds; bērnudārzu un pirmsskolas iestāžu pedagogiem jāiegūst bakalaura grāds. Somijas skolotāji māca mazāku stundu skaitu nedēļā nekā viņu kolēģi citās valstīs, vairāk laika pavadot kopīgai plānošanai un sadarbībai ar kolēģiem. Somijas skolotāju atalgojums ir salīdzināms ar vidējo atalgojumu citiem profesionāļiem publiskajā sektorā.

Pirmajā mirklī šķiet, kādēļ tad mēs Latvijā ieslīgstam karstās diskusijās par kaut kādām izglītības reformām. Mums taču viss jau ir – labi skolotāji, kuru lielākajam vairumam ir augstākā izglītība, daudziem arī maģistra grādi. Kā atzīmēja doktors Sālbergs, mēs, par laimi, neesam aizrāvušies ar «neproduktīvām» rietumnieku idejām kā pārlieku skolēnu testēšanu; individuālu skolu un skolotāju darba novērtēšanu, pamatojoties uz skolēnu rezultātiem standartizētos testos; brīvu skolu izvēli; vaučeriem; nesekmīgu skolu nodošanu biznesa menedžeriem darbības uzlabošanai un tamlīdzīgām stratēģijām, kas līdz šim nevienai skolu sistēmai pasaulē nav palīdzējušas ilgtermiņā uzlabot izglītības kvalitāti.

Mūsu skolu attīstības vīzijās definēti cēli mērķi skolēniem – vispusīgas, talantīgas, humānas un radošas personības attīstība, savām zināšanām un spējām atbilstoša konkurētspējīga izglītība u. tml. Mums tikai vajadzētu paaugstināt skolotāju algas, vienlaikus pieprasot, lai visi skolotāji iegūst maģistra grādu, ko droši vien varētu finansēt no kādiem Eiropas struktūrfondu līdzekļiem; ieviest skolotāju palīgus, kas var strādāt ar bērniem ar grūtībām mācībās, un nodrošināt visiem bērniem brīvpusdienas. Bet sabiedrībai vienkārši jāsāk cienīt skolotāja darbs. Agrākos laikos taču skolotāja darbs tika cienīts un augstu novērtēts. Turpināsim darīt to pašu, tikai labāk. Tad arī pie mums būs kā Somijā.

Bet mēs neesam Somija. Gan mūsu sabiedrība, gan izglītības sistēma šobrīd atrodas citā attīstības pakāpē. Mums ar to jārēķinās, veidojot iedarbīgu attīstības stratēģiju, kuras rezultātā kvalitatīvi mainītos pats mācību process. Gan Somijas Nokia, gan peruskoulu jeb vispārizglītojošā pamatskola, kas nodrošina vienlīdzīgas kvalitatīvas izglītības iespējas visiem bērniem, ir apzināta Somijas sabiedrības lēmuma un vienošanās spējas rezultāts. Vēsturiski pagrieziena punkti Somijas peruskoulu attīstībā bija divi – 60. gadi, kad valsts sapnis bija laba skola katram bērnam, un daudz nesenāk – deviņdesmito gadu sākums, kad sabruka Padomju Savienība, kā rezultātā 1993.gadā Somija piedzīvoja dziļu recesiju (18,4% bezdarbs!) un tapa lēmums – mērķtiecīgi kļūt par vadošo augsto tehnoloģiju valsti pasaulē, jo «sapratām, ka zināšanas un izglītoti cilvēki ir vienīgais resurss, kas mums pieder».

Šajos vēsturiskajos pagrieziena punktos veidojās ļoti precīzs, tieši somiem raksturīgs un ārkārtīgi nozīmīgs pasūtījums valsts izglītības sistēmai – mēs gribam skolas, kas nodrošinās vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem, nevis, piemēram, veidosim atsevišķas ekselences salas, un otrs – lai Somijas sabiedrība spētu pārorientēties uz zināšanu sabiedrību, skolai bija ne tikai jānodrošina spēcīgas pamatzināšanas matemātikā, dabaszinībās, tehnoloģijās un citās jomās, bet arī jāattīsta skolēnu problēmu risināšanas un radošās domāšanas prasmes. Tieši tā laika darba devēju iespaidā veidojās neformālas skolu un uzņēmumu partnerības, iesaistot skolēnus praktiskos projektos. Tieši uzņēmumi, kuriem ļoti nozīmīgas bija inovācijas, bija tie, kas rosināja valdību NEķerties pie striktu standartu un kontroles mehānismu ieviešanas standartizētu eksāmenu formā, bet gan stiprināt skolu spēju inovēt un mēģināt dažādas metodes. Somijas sabiedrības pasūtījums skolai – mēs negribam, lai visi skolas beidzēji būtu vienādi kā pēc piegrieztnes, mūsu bagātība ir dažādībā.

Lai gan Latvijas neatkarības pirmajā desmitgadē arī mums ir izdevies paveikt izglītības sistēmai nozīmīgus mājas darbus, iekļūstot McKinsey&Co klasifikācijā** kā sistēmai, kas uzlabojusi savu sniegumu no viduvējas uz labu (from fair to good), pēdējo desmit gadu laikā izglītības sistēmā nozīmīgas pārmaiņas nav notikušas. Sabiedrība kopumā, ar nelieliem izņēmumiem, šķiet apmierināta ar visai viduvēju skolu darbu, un skolas pēc labākās sirdsapziņas turpina pildīt šādu pasūtījumu, par precīzāko vadlīniju izmantojot mācību grāmatu, kas tiek izņemta no vāka līdz vākam – ja nu skolēniem pārbaudes darbā pajautā.

Izskatās, ka arī 2008.gada ekonomiskajai krīzei Latvijā pietrūcis jaudas, lai liktu mums pēc būtības un ļoti konkrēti sapurināties un saprast, ka tieši vispārējā izglītībā kardināli jāmainās mācību procesam, ja mēs gribam kritiski un radoši domājošus, sociāli aktīvus, par savām spējām pārliecinātus un laimīgus jauniešus. Vai tiešām mums būs vajadzīga vēl viena, dziļāka krīze, lai saprastu, ka skolām nepieciešams ļoti skaidrs mandāts kardināli pārvērtēt savu darbu un strādāt uz cita veida rezultātu? Šai problēmai risinājums nav vienkārši palielināt skolotāju algas.

Mums jābūt arī ļoti gudriem pasūtītājiem un skaidri jāsaprot, ko tad īsti mēs gribam. Drošai nākotnei bērniem vairs nepietiks ar lasīt un rakstīt prasmi vien. Taču nederēs arī risinājumi likt visiem zubrīt augstāko matemātiku vai likt obligāto fizikas eksāmenu, lai «noturētu augstu līmeni un kļūtu par tehnoloģiski izglītotu nāciju». Mums jāsaprot, ka citādu mācību rezultātu nav iespējams sasniegt ar līdzšinējām metodēm. Ar vecajām labajām metodēm, kur skolotājs stāv priekšā, bērni pieraksta dzirdēto, tad vingrinās, risinot bezgalīgas uzdevumu virknes burtnīcā, var iemācīt faktus, algoritmus un prasmi precīzi atdarināt noteiktas procedūras. Zināšanu lietošanu netradicionālās situācijās, efektīvu komunikāciju, sadarbību, prasmi plānot un organizēt savu darbu var iemācīties tikai un vienīgi veicot uzdevumus, īstenojot projektus, izstrādājot darbus, kuros šīs prasmes aktīvi jāizmanto pašam.

Tikpat svarīgs lēmums ir jautājums par mūsu mērķiem sabiedrības attīstībai – Somijā vienlīdzīgas iespējas visiem ir lielāka prioritāte pār izcilību dažiem. Mūsu skolu reitingi un skolotāju izcilības apbalvojumi balstīti uz olimpiāžu un centralizēto eksāmenu rezultātiem. Mums jau šobrīd ir valsts finansēta selektīvu skolu sistēma – valsts ģimnāzijas, kas ietver proģimnāzijas jau no septītās klases, pastāv paralēli neselektīvām skolām un saņem lai gan nelielu, bet tomēr papildu finansējumu. Mums visi vidusskolas absolventi liek vienu un to pašu obligāto matemātikas eksāmenu, lai gan viņiem bijušas atšķirīgas iespējas apgūt matemātiku – matemātikas stundu skaits ievērojami atšķiras skolēniem, kas vidusskolā apgūst eksaktā un humanitārā novirziena programmas. Vismazākais matemātikas stundu skaits ir arodskolu audzēkņiem. Vidusskolas līmenī specializācija un ierobežota izvēle noteikti ir risinājums, taču novērtēšanas mehānismiem jābūt saskaņotiem ar šīm izvēlēm.

Turklāt mums jāsaprot, ka vienlīdzīgas iespējas nebūt nenozīmē vienādas iespējas, t.i., lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem tiek piedāvāts vienāds mācību process neatkarīgi no tā, vai katram indivīdam šis process ir efektīvs vai ne, vai arī, lai būtu taisnīgi, visiem skolēniem pietiek ar noteiktu zināšanu un prasmju apjoma apguvi, tas nekas, ka kāds varētu vairāk. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība ticam, ka visi skolēni neatkarīgi no ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa vai citiem parametriem var mācīties un sekmīgi apgūt vispārizglītojošās skolas mācību saturu, tikai dažādiem skolēniem, iespējams, vajadzīga citāda pieeja, lai tas notiktu. Vienam, iespējams, būs jāpieliek vairāk pūļu vai vajadzēs vairāk atbalsta nekā citam, bet visi to var paveikt. Un, otrkārt, vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka valsts rūpējas par to, lai neatkarīgi no skolēna dzīvesvietas un skolas šajā skolā strādā tikpat labi skolotāji kā jebkurā citā, kā arī lai skolas ir vienlīdz labi nodrošinātas ar nepieciešamajiem mācību resursiem.

Tie nav vienīgie piemēri jautājumiem, kurus nevar atstāt neapspriestus, domājot par sabiedrības pasūtījumu skolai. Ir svarīgi šajā diskusijā «neatstāt nevienu akmeni neapgrieztu», bet, neieslīgstot tehniskās detaļās, vienoties par lielām vadlīnijām pamatprasmēm, attieksmēm, kuru attīstīšanu tālāk atstāt skolotāju ziņā. Domājot par skolēnu pārslodzi, mums vajadzētu uztraukties drīzāk par to, cik mērķtiecīgi un jēgpilni tiek izmantots skolā pavadītais laiks. Cik lielu daļu no mācību stundas skolēni klausās skolotāja stāstījumā, nevis paši strādā ar informāciju, vingrinās izmantot jaunās zināšanas, cik daudz viņi mehāniski aizpilda tukšās vietas darba lapās vai pavada ievērojamu laiku, krāsojot nebeidzamos attēlus gan matemātikas, gan angļu valodas, gan dabaszinību stundās tā vietā, lai mācītos sarunāties, vērotu dabas parādības, veiktu eksperimentus, iemācītos paši izvirzīt jautājumus un atrast atbildes? Cik daudz laika skolēni pavada, pārrakstot desmitiem lappušu garus referātus no grāmatām vai interneta, tā arī neiemācoties galveno – jebkurš rakstisks vai mutisks teksts ir komunikācijas akts, kuram ir mērķis un mērķauditorija.

Mēs neesam Somija, jo neesam sistemātiski pēdējos divdesmit gadus strādājuši pie tā, lai skolotāju profesija būtu prestiža un mūsu skolās būtu labākie augstskolu absolventi. Somijas klasē, Pasi Sālberga vārdiem, strādā «sociālais inženieris», kas tieši tā arī uztver savu lomu – plānot un radīt katra skolēna potenciāla attīstībai atbilstošu mācīšanās pieredzi, prasmīgi novērtējot skolēnu izaugsmi visdažādākajās izpausmēs, piesaistot papildu atbalsta resursus, kad tas nepieciešams, un efektīvi komunicējot ar vecākiem par mērķiem un paveikto. Tās ir divas dekādes, kuru laikā skolās sākuši strādāt labākie skolu absolventi, rūpīgi atlasīti un sagatavoti, ar ļoti labu akadēmisko izglītību, kas nozīmē – spējīgi kritiski domāt, analizēt un pieņemt lēmumus, balstoties uz datiem. Šādi skolotāji jau divdesmit gadus strādā autonomās skolās, kas pašas lemj gan par mācību procesu, gan finansēm.

Latvijas augstskolām un skolu direktoriem, pirmkārt, jānotic, ka viņi var atļauties izvēlēties kandidātus, ka nav jāsamierinās ar katru, kas gatavs nākt, ka nav gana labi, ja skolotājam stundas laikā jāturas pie tāfeles, lai viņš nostāvētu taisni, jo ko tad liks vietā, ka nav gana labi, ja skolotāja visādi citādi laba, vienmēr papīri kārtībā, tikai nezin kāpēc neveidojas kontakts ar bērniem. Mums jābeidz samierināties ar tekstiem – nu skolotājam jau trīsdesmit bērni klasē, tad jau nav laika pievērst uzmanību katram bērnam, vai – viņiem jau tik maz maksā, ko tad tur var prasīt. Kurā brīdī drīkstēs sākt prasīt? Jā, mums vajadzīgs ilgtermiņa plāns vairāku gadu garumā, bet to jāsāk ieviest jau šodien.

Mūsu skolotāju lielākais profesionālais izaicinājums ir iekšējā brīvība – uzdrošināties veidot pašam savu mācību programmu, izmantot jaunas metodes, nebaidoties neiemācīt visus iespējamos faktus attiecīgajā priekšmetā, bet par būtiskāku uzskatīt bērnu sev priekšā ar savām interesēm un vajadzībām, vienlaikus par savu atbildību uzskatot iedarbīgākās pieejas atrašanu katram skolēnam. Tas viss ir atļauts un iespējams jau šobrīd arī Latvijas skolās. Lai gan nozīmīga brīvlaišana mācību satura ziņā notika jau deviņdesmito gadu vidū, kad skolotājam tika dota brīvība gan mācību satura, gan metožu, gan mācību līdzekļu izvēles ziņā, par obligāto prasību no valsts puses nosakot vienīgi mācību priekšmetu standartos aprakstītos mācību rezultātus, lielā daļā Latvijas skolotāju kopienas vēl joprojām valda uzskats, ka viņiem ir obligātas gan valsts piedāvātās paraugprogrammas, gan mācību grāmatu saturs. Tieši šī nepabeigtā satura reforma, kas netika pietiekami izskaidrota, un skolotāju iekšējās brīvības trūkums ir galvenie pārblīvētā mācību satura un skolotāju un skolēnu pārslodzes iemesli.

Vēl vairāk, atšķirībā no Somijas, Latvijas skolotāji gandrīz visu savu profesionālo karjeru pavadījuši represīvā sistēmā, kur jebkurš stundas vērotājs no ārpuses tiek uztverts kā avots pārmetumiem vai darba kritikai, nevis kā profesionāls atbalsts, darbojušies skolas organizācijas kultūrā, kur produktīvas darba sanāksmes, kurās pieaugušie kopīgi risina problēmas, ir retākas nekā pedagoģiskās padomes sēdes, kur 50 cilvēku skolotāju auditorija vienkārši tiek informēta par skolas vadības lēmumiem.

Lai gan skolotājam ir dota relatīvi liela profesionālā brīvība mācību satura ziņā, nozīmīga skolu darba decentralizācija nav notikusi. Ministrija turpina vadīt skolas centralizēti ar neskaitāmu saturisku un grāmatvedisku regulējumu palīdzību, problēmu pastiprina arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta interpretācija šo regulu ieviešanā. Vēl vairāk, jau tā nelielais izglītības sektoram pieejamais papildu finansējums, piemēram, skolotāju tālākizglītībai, tiek tērēts, centralizēti iepērkot skolotāju tālākizglītības kursu izstrādātājus un īstenotājus, liedzot iespēju skolām pašām lemt par tieši viņiem nepieciešamo atbalstu skolotāju profesionālajai pilnveidei. Skolu ārējās un iekšējās brīvības priekšnoteikums – pamatīga esošo valsts pārbaudes darbu lietderības un satura izvērtēšana un skolu darbam nepieciešamā finansējuma nodošana skolu rīcībā.

Visbeidzot, mēs neesam tik pārtikusi valsts kā Somija, kurai ir augsti sasniegumi arī citās jomās, tai skaitā izveidojot vienu no sociāli vienlīdzīgākajām sabiedrībām pasaulē. Tas noteikti nav attaisnojums neizvirzīt ambiciozus ilgtermiņa mērķus vai pamats domāt, ka naudai šajā gadījumā ir noteicošā nozīme. Mums tikai ļoti stratēģiski jāizvēlas, kur un kādā veidā vissvarīgāk ieguldīt ierobežotos izglītības resursus. Svarīgi, analizējot pārmaiņu piedāvājumu Latvijas izglītības sistēmā, uzdot jautājumu – vai tas palīdzēs skolām pārorientēties darbam uz citu rezultātu, stiprinās skolotāja profesionalitāti un nodrošinās pārmaiņas skolas organizācijas kultūrā. Viens ir skaidrs – darot to pašu, tikai labāk, mēs nekur netiksim.

Somijas izglītības modeļa veiksmes stāsts sakņots somu kā nācijas vienotā apņēmībā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas kvalitatīvai izglītībai visiem bērniem, viņu spējā konstruktīvi un neatlaidīgi strādāt ilgtermiņā, lai attīstītu augsti profesionālu un atbildīgu skolotāju un skolu kopienu, kas spēj nodrošināt galveno – katra bērna vajadzībām un potenciālam piemērotu izglītību. Ja mēs kā sabiedrība esam gatavi pieņemt pašus svarīgākos pamatprincipus, uz kādiem balstīts somu vispārējās izglītības modelis, spējam vienoties par svarīgākajām darbībām, lai tur nokļūtu, un, galvenais, protam strādāt sadarbībā un neatkarīgi no politiskās piederības iet uz mērķi, es domāju, ka arī mums šāds sapnis var kļūt par realitāti.

Bet tam jābūt kopīgam lēmumam. Pašu stāstam, ne Eiropas Savienības bikstītam vai kādu svešu kungu diktētam. Pašiem tas ceļš būs jāiet, pašiem jāatbild par rezultātu un pašiem jāmācās no savām kļūdām katram savā vietā – no katra skolotāja klasē, kurš negaida instrukcijas no augšas, līdz vecākam, kurš seko līdzi un iesaistās sava bērna skolas gaitās, līdz politiķiem, kuri populistisku priekšvēlēšanu lozungu par vienīgo pareizo mācību grāmatu katrā priekšmetā un kārtējo veselības mācības, satiksmes noteikumu, patriotiskās audzināšanas, ekonomikas, radošuma, dzīves mācības vai vēl kādu citu kādam vai kādai sabiedrības grupai īpaši mīļo mācību priekšmetu ieviešanas vietā padomās par izglītības jautājumiem ilgāk nekā piecas minūtes, lai saprastu, ka mums fundamentāli jāķeras klāt pamatlietām – kāds ir sabiedrības pasūtījums skolai, vai skolā strādā labākie cilvēki, kas šo pasūtījumu var izpildīt, kas viņiem nepieciešams, lai viņi tur paliktu un kļūtu ar katru dienu arvien labāki. Mums nesanāks, ja gaidīsim, kad kāds atnesīs risinājumus uz paplātes, lai mēs varētu salikt par to atzīmes. Te savs mājas darbs jādara katram. Skolotāja amata prestižs necelsies, ja viņš nesāks darīt citādas lietas. Skolotājs nesāks darīt citādas lietas, ja sabiedrība un vecāki to neprasīs un nenovērtēs viņa centienus.